Labdien, biedri kolēgas un citi lasītāji!
Šoreiz pievēršos latviešu tautas folkloras daiļradei jebšu pasakām. Domāju, ka man nav jāatgādina mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmeta jaunatnei un vecatnei, kas ir pasakas un vēl jo svarīgāk - kas ir GRĀMATAS... Varu pačukstēt, ka tas nav ne aiPads, ne aiFons vai aiGars, vai aiVars.
Tātad, rakājoties pa savu Daiņa skapi, nevilšus uzgāju vecumvecu kladi, kas tapa manā pirmajā pirmajā (nē - es nepārrakstījos) kursā 2010/2011. Šajā kladē redzami daudz un dažādi ieraksti (piemēram, potenciālās GP un BD tēmas, kuras ir, maigi sakot, neētiskas un toleranci nepazīst), pieejami arī zīmējumi, par kuru kvalitāti es pats diezgan lielā mērā šaubos. Bet ne par to šeit ir runa. Runa ir par latviešu folkloras pērlēm, kuras es tolaik tiku izrakstījis no ellīgi bieza pasaku krājuma, ko bērnībā patika pārlasīt vēl un vēl, tādējādi gūstot estētisku baudījumu un piepildot sava vārdu krājuma vācelīti.
Tātad, ķeršos vērsim pie ragiem - grāmata ir 580 lpp bieza un to sauc "Trīs vēja mezgli", izdota Rīgā, grāmatu apgādā "Liesma" 1988.gadā. Nešaubos, ka vēl daudziem tāda mājās ir.
Ievadcitāts no šīs grāmatas (arī 1. teikums grāmatā) ir sekojošs:
"Kādreiz bērnu pameta mežā, šodien to sūta skolā."
Teikums ir visnotaļ iedvesmojošs un liek aizdomāties, turklāt tas lieliski pierāda, ka Ķīna nebūt nebija pirmā valsts pasaulē, kas cīnījās ar iedzīvotāju skaita regulēšanu. Senlatvieši jau senos laikos savus senBērnus (tolaik viss bija sens) sūtīja senMežā, kur dzīvoja senVilki un senBrūklenes. Bet nu laikam jau ar laiku Senlatvieši, kas kļuva par jaunlatviešiem un citiem latviešiem, saprata, ka bērni ir darbaspēks, ko labāk audzināt un izglītot, lai veidotos inteliģenta nākamā paaudze, kas būs gudrāka par iepriekšējo un savus bērnus mežā nepametīs. Klīst runas, ka minētā citāta pirmā daļa ir viena no igauņu rašanās versijām...
Tālāk grāmatā sekoja apmēram miljons pasakas (tajā skaitā pasaka par Kurbadu, kā arī Zaķa un Eža skriešanās sacīkstēm), kurām sekoja satura rādītājs un grāmatas ļoti vērtīga daļa - VĀRDNĪCA! Liksies, kas tad tur tik īpašs - vārdnīca? Varbūt liksies pareizi, bet varbūt arī nē - tā ir latviešu senvārdu vārdnīca, kas iekļauj daudz tādus vārdus, kas iesakņojušies pasakās un tādā veidā sasnieguši mūsu redzīgās acis un gaišos prātus (daudziem, iespējams, pirmo reizi).
Starp citu, tālāk minētie vārdi un jēdzieni varētu būt mūsdienu viedo un apdāvināto valodnieku sapnis, kuriem tā vien nagi niezētu ieviest vēl kādu latviskojumu, kuri dažkārt šķiet absurdi un manā mutē un prātā izraisa vārdu virkni "varbūt tomēr nevajag?" Tas nevilšus liek aizdomāties par tiem diskrētajiem jaunajiem inteliģentiem, kuri uz nebēdu lieto vārdus, kuru nozīmi paši tikai attāli nojauš (introdukcija, "inovēt inovatīvas inovācijas", invadēt, satisfakcija, frustrācija u.c.).
Bet nu ķersimies pie vārdnīcas pērlēm!
Senlatviešu - Jaunlatviešu vārdnīca.
aizķuidīt - aizvākt
atsprāklis - atmuguriski (par darbību) <-- viens no maniem favorītiem
činka - tāds, kas apgrūtina ar lūgumiem, uzmācas
činkslis - kāju (ne zivju) ikrs
čuinis - cilvēks, kas runā svešā izloksnē
čūra (ar garo Ū) - neveikls, lempīgs cilvēks
izvaktēties - izsargāties
kamiesis - plecs
ķerpis - zaglis
lierēt - pastaigāties, klejot
mālderis - gleznotājs
maļīties - neatlaidīgi lūgt (var manīt līdzību ar vārdu streļīt)
neklizmēties - izdoties, veikties
nolaist - ātri aizbraukt
noļekstēt - nogurt
ņemt uz liesta - ņemt priekšā
ņerms - plukata
pasauls - ļoti daudz
smaļi - vareni
spaloties - kauties
sukas - pēriens
sūkāties - žēloties
žūrēt - skatīties
Iedomājieties, cik reižu interesantāk (vismaz sākumā) būtu lasīt ziņu portālus (īpaši krimināl-sadaļas), ja tiktu atjaunoti (nevis ieviesti!) šie un citi vārdi latviešu valodā. Latviešu valoda gadsimtu gaitā ietekmējusies no daudz citām valodām un kultūrām, tāpēc šādi vārdi vairs atrodami tikai pasaku grāmatās un folkloras entuziastu galvās.
Piemērs:
"Trešdien, 2013. gada 20. martā, pulksten 16:50 kāds 1980. gadā dzimis ķerpis, kuram piemitušas arī čuiņa pazīmes, iztraucējis divu mālderu mierīgo pēcpusdienu, kad tie pilsētas parkā lierējuši. Ķerpis smaļi žūrējis, kas tiem mālderiem rokās. Piegājis vienam klāt, pakampis to aiz kamieša un sācis maļīties, lai sigaretu iedodot viņam. Mālderiem šis činka ātri vien apnicis. Kad abi mālderi atteikuši, ķerpis sācis teju sūkāties, bet arī tas nelīdzējis. Tad nu tas sācis runāt pasauls necenzētus vārdus un spaloties ar abiem mālderiem. Šeit iejaukusies kāda 1946. gadā dzimusi kaimiņiene, kas kādu laiku notiekošo žūrējusi. Viņa nekavējoties piezvanījusi pašvaldības policijai, kas vēlāk ķerpi atsprāklis aizķuidījuši no notikuma vietas uz iecirkni, kur to ņēma uz liesta pēc pilnas programmas. Ķerpis gan centies izvaktēties no apsūdzībām, bet žūrētāju bijis pārāk daudz un ķerpis galīgi noļekstējis aizstāvoties."
Manuprāt, šis piemērs lasīšanai šķiet daudz interesantāks par parastajām, monotonajām kriminālhronikām. Lai gan - kas gan kriminālhronikas par lasāmo literatūru... Tad labāk izlasīt vārītu kartupeļu recepti.
Šis raksts nav radīts tāpēc, lai parādītu, ka cilvēkiem nav, ko darīt, bet gan tāpēc, lai parādītu, cik patiesībā bagāta var būt mūsu valoda, ja atceramies sen aizmirstus vārdus. Paldies par pacietību, ja tikāt līdz beigām!
