Ekspedīcija ir oficiāli noslēgusies. Vēl pie tam - ar uzviju!
Kāpēc tā? Tāpēc, ka pasākums pats par sevi bija ļoti izdevies un pilns ar piedzīvojumiem. Kādus piedzīvojumus es un Klāvs izdzīvojām - par to arī šajā rakstā.
Vispirms iepazīstināsim ar abiem šī stāsta varoņiem - es - Jānis (Cimze) un Klāvs (Klavesīns). Nepievērst uzmanību bilžu kvalitātes atšķirībām - es fotografēju ar gudro tālruni, kamēr Klāvs ar nopietnāku aparatūru, no kuras nevar piezvanīt.
Bija agrs sestdienas rīts. 4. oktobris. Migla. Kā jau ikvienu atbildīgu Latvijas pilsoni ar vēlēšanu tiesībām (vismaz 18 gadus vecs, Latvijas Republikas pilsonis, adekvāta persona), arī mani jau no paša rīta bija pārņēmis pirmsvēlēšanu satraukums - sirds lēkāja aši un jautri. Ne tikai vēlēšanu, bet arī neliela klepus un mazbānīša ekspedīcijas sākuma dēļ.
Devāmies vēlēt uz pavisam netālu esošo 913. vēlēšanu iecirkni (4 stāvus zem mums) un izdarījām savu izvēli. Pilsoņa pienākums godīgi izpildīts!
Tālāk mūsu ceļš veda uz Valmieras AO, kur mēs kāpām iekšā autobusā, pirms tam bagāžas nodalījumā un salonā ievietodami savus ciskudriļļus. Gandrīz neievietojām ne pārāk iecietīga šofera dēļ, tomēr mūsu pārliecināšanas spējas ņēma virsroku.
Rūjienā mūs sagaidīja nedaudz biezāka migla, kā tā bija Valmierā. Tomēr tas nebūt nebija kas tāds, kas mūs atturētu no došanās ekspedīcijā uz igauņu zemi. Saeļļojām riteņus un devāmies ceļā.
Pirmās agrākā dzelzceļa liecības mūsu ceļā bija agrākā platsliežu dzelzceļa stiga, kas Latvijas pusē ir jūtami aizaugusi. Vecās Rūjienas pieturvietas perons gan saglabājies + pat dzelzceļa gulšņi zemē palikuši.
Dodoties tālāk uz ziemeļiem, nonācām līdz Ķirbēniem / Ķirbeļiem un Ipiķiem, kur satikām arī pirmos draudzīgos suncīšus, kuri tik ļoti gribēja ar mums draudzēties, ka pat skrēja mums pakaļ. Tiesa, viņi bija nekaitīgi (naudu un cigaretes neprasīja). Jauki gan, cik viesmīlīgi dzīvnieki Latvijas galējos ziemeļos sastopami!
Jāpiebilst, ka no dzelzceļa infrastruktūras šajā apvidū nekas daudz nav palicis. Tikai aizaugusi stiga un pamestas ēkas Ipiķu pagastā. Tāds izmirums sen nebija redzēts.
Autora piezīme: Mazbānīša ekspedīcija šajā gadījumā drīzāk būtu jāpārsauc par Bānīša vai Lielbānīša ekspedīciju, jo posmā starp Rūjienu un Pērnavu pārsvarā redzamas tikai platsliežu, nevis šaursliežu dzelzceļa atliekas. Iemesls: pēc Otrā pasaules kara iznīcinātā šaursliežu dzelzceļa līnija vairs netika atjaunota un tās vietā izveidoja platsliežu dzelzceļa līniju Rīga - Rūjiena - Pērnava - Tallina.
 |
| Dzelzceļa vagons Meizakilā |
Nokļuvuši Igaunijā, mēs bijām patīkami pārsteigti, jo pirmais, kas mūs sagaidīja bija... asfalts! Labs asfalts. Meizakilā apstājāmies uz pusdienu pauzi. Drīz vien vietas uz netālu esošā soliņa ieņēma vietējie
sīņi (vīri komforta gados), kuri runāja tādās balsīs, kas dzirdētas vienīgi ārpus mūsu galaktikas... Smēķēšanas un alkoholisma pieredze bija acīmredzami pamatīgi nostiprināta. Tuvākais personāžs, kuru mēs iedomājāmies, kam varētu būt līdzīga balss, ir Dārts Veiders no "Zvaigžņu kariem"... Ja spējat iztēloties Dārtu Veideru, tikai ar krietni zemāku un čerkstošāku balsi, kur pa vidu ik pa brīdim var sadzirdēt pa kādam igauņu valodas vārdam, tad jūs zināt, kā runāja šie trīs īpatņi. Mēs nespējām valdīt smieklus. Trīs igauņu džentlmeņi laikam to pamanīja un sāka savās ārpusgalaktikas balsīs kaut ko ķērkt (labākais apzīmējums viņu runas stilam) uz mūsu pusi. Laikam apvainojās. Mēs nolēmām doties tālāk uz Meizakilas agrāko staciju, kur vēl saglabāts dzelzceļa vagons un sliežu posms (augstāk attēlos).
Ņemot vērā, ka agrākā dzelzceļa līnija Meizakilas apkārtnē bija aizaugusi, devāmies uz nākamo stacijas vietu Kilingi-Nommē pa asfaltu. Šāda ceļa izvēle pagarināja mūsu kopējo maršruta garumu, bet tas mūs neuztrauca. Ne vella!
Ierodoties Kilingi-Nommē, dzelzceļa līnijas atliekas tika atrastas ātri. Attēlos zemāk. Stacijas ēka celta padomju laikos, par to šaubu nav. Neizskatījās, ka šobrīd tā tiktu jebkādā veidā apsaimniekota. Vienīgi grafiti mākslinieki par to izrāda interesi.
 |
| Klāvs, riteņi un bānīša ceļš |
 |
| Kilingi-Nommes dzelzceļa stacijas ēka |
Kilingi-Nommē mēs - varonīgie ekspeditori - apciemojām vietējo pārtikas veikalu "Toidukaubad". Veikala piedāvājuma klāsts bija gana plašs, tāpēc izvēlējāmies ūdeni un cepumus. Pie veikala ieraudzījām padomju mantojumu automašīnas izskatā. Automašīnā sēdēja, iespējams, bēdīgākais igauņu suns everā (attēlā pa labi), kuru Klāvs nekautrējās piefiksēt. Bija tā vērts.
 |
| Bēdīgs suns |
Drīz vien ripojām ārā no šis visnotaļ omulīgās igauņu mazpilsētas un nokļuvām atpakaļ uz šosejas. Līdz Pērnavai bija palikuši vēl nedaudz virs 40 km. Ātri vien aizripojām līdz Surju, kur griezām stūres pa labi un devāmies uz agrāko dzelzceļa līniju veikt inspekcijas jebšu apsekošanas darbus. Nokļuvuši pie kārotās dzelzceļa līnijas, izlēmām doties uz Pērnavu pa agrāko sliežu līniju, kur tagad ir mainīga rakstura zemes ceļš. Iesākumā nepatīkamo šķembu bērumu drīz vien nomainīja patīkams un baudāms zemes ceļš. Tālāk atradām ko tiešām ievērības cienīgu - Surju stacijas ēku ar palīgēkām.
Surju stacija un daļa palīgēku ir saglabājušās vēl no šaursliežu dzelzceļa laikiem (pirms Otrā pasaules kara). Par to var spriest pēc ēku arhitektoniskās uzbūves. Šāda veida stacijas ir tipiskas cara laika staciju ēkas, pārsvarā celtas no koka, ar izgriezumiem un citiem smalkiem apdares elementiem. Arī jumta forma nodod. Ņemot vērā, ka pie šāda veida apsekojumiem un tūrisma pētījumiem strādāju trešo gadu pēc kārtas, šis tas ir palicis atmiņā.
Tālākais ceļš bija baudāmāks man, nevis Klāvam. Kāpēc tā - gluži vienkārši mans velosipēds ir labāk piemērots zemesceļu braukšanai, kamēr Klāva velosipēds naskāk ripo pa asfalta segumiem.
Pēc kādiem 10 km nonācām pie nākamās stacijas ēkas - Vaskraama. Atšķirībā no iepriekšējās stacijas, Vaskraama bija pat ļoti glauna. Galvenā ēka pilnībā atjaunota un izskatījās pat apdzīvota. Zemāk attēlā.
 |
| Vaskraama |
Tomēr mūsu prieki nebija ilgi - tūlīt pēc Vaskraamas stacijas sākās ļoti smilšains ceļš, kurš it nemaz negribēja mums ļaut braukt uz priekšu. Stūmāmies tālāk, ejot ar kājām. Bēdas arī nebija ilgas - jau pēc neilga gājiena bijām atpakaļ uz normāla zemesceļa.
 |
| Ilgais ceļš kāpās |
 |
| Normāls zemesceļš |
Tālākais ceļš līdz Pērnavai bija piedzīvojumiem pilns - pa veco dzelzceļa līniju tālāk vairs nevarēja braukt, jo tas bija traki nelīdzens un nokaisīts ar šķembām, tāpēc izvēlējāmies blakus esošo veloceliņu, kurš jau sākumā mūsu galvās raisīja aizdomu virpuli... It kā uz zīmes bija norādīts, ka šis ir veloceļš, tomēr konkrētais ceļš bija gana nepiemērots velosipēdu ērtai braukšanai, lai mēs par to paspētu aizdomāties. Nokļuvuši pie nākamās līdzīga veida zīmes mēs sapratām savu kļūdu - uz zīmes attēlots motocikls, nevis velosipēds...
 |
| Motociklistu ceļš |
Braucot pa motociklu (nevis velosipēdu) ceļu, nonācām pie Sillas ciema, kas ir pavisam netālu no Pērnavas. Jutām jūras gaisu nāsīs. Vai arī nē.
Pēc nelielas apspriešanās ar sevi un vietējo jaunkundzi mēs atradām pareizo ceļu uz Pērnavu un devāmies ekspedīcijas pirmās dienas finiša taisnē.
Iebraucot Pērnavā, mēs vēl nenojautām, kas mūs sagaida tālākajās vakara gaitās. Pērnavā ir saglabājušās platsliežu dzelzceļa sliedes, kuras tika piefiksētas, un arī garš perons, kurš arī tika bez žēlastības piefiksēts. Devāmies meklēt savu iepriekš rezervēto viesnīcu.
Vakars sāka tumst arvien vairāk, izsalkums nemitīgi atgādināja par sevi. Diez ko nepalīdzēja arī pa ceļam uz viesnīcu justā ceptas gaļas smarža. Viesnīcu mēs drīz vien atradām un devāmies iekšā, kad mūs sastapa vakara lielākais pārsteigums - kāds pa Pērnavu klīstošs ungāru vīrietis, kura vārdu es vairs neatceros (ja vispār zināju).
Kur gadījies, kur ne - mūs ielika vienā istabā ar mūsu jauno ungāru draugu, kurš laikam par vārdu salikumu
verbālā caureja nekad mūžā nav dzirdējis.
REKLĀMAS PAUZE
 |
| TUC cepumu reklāma Surju stacijas apkārtnē. Izbaudi! |
 |
| Ungārs |
Tātad - mūsu jaunais ungāru draugs bija burtiski izslāpis pēc sabiedrības un pilnīgi visas informācijas par sevi un savu dzīvi stāstīšanas. Sākumā bija patīkami parunāt ar zinošu cilvēku par dažādām tēmām, taču tas bija tikai sākums. Mums atlika tikai izdvest pa kādai zilbei vai vārdam, kad kā atbildes reakcija sekoja ungāra vārdu plūdi. Tas ir kā atvērt slūžas - kad tās ir atvērtas, tās viegli aiztaisīt ciet tikai tad, kad ūdens ir iztecējis. Lieki piebilst, ka ungāram spēka gados šis resurss bija neizsmeļams... Vīrietis visnotaļ izglītots un pieredzējis, tomēr pārāk socializēties gribošs (kā jau latviešu acīs visi dienvidnieki). Šeit arī vizuāls attēlojums (pa labi) brīdī, kad ungārs bija iegrimis bilžu rādīšanas procesā, no kura mēs izrāvāmies tikai ar ieganstu, ka jāiet gulēt.
Vakara gaitā aizklīdām arī līdz Steffani Pizza Restoran Pērnavā. Vieta absolūti lieliska - omulīgs un glauns dizains, picas garšīgas un biezas par labu cenu, labs serviss + salāti un maize par brīvu! Ekselenti paēduši, devāmies paklaiņot pa Pērnavas vecpilsētu, kas naktī ir ļoti skaista un mierīga.
 |
| Pērnavas vecpilsēta |
Aizgājām arī uz bodi iepirkt brokastu ēdmaņu un pēc tam atpakaļ uz viesnīcu atpakaļ pie ungāra, kurš bija sagatavojis Fidela Kastro cienīgu runu (ilguma ziņā). Jāpiebilst, ka Hostel Louna, kur mēs palikām, ir ļoti patīkama un lēta naktsmāju izvēle tūrisma nesezonā. Lielisks komforts, bezmaksas wifi un viss, kas nepieciešams, lai varētu ērti atpūsties. Un tas viss tikai par 10 EUR no sejas.
 |
| Pērnavas vecpilsēta 2 |
Attēlos gājēju ielas Pērnavas vecpilsētā naktī. Foto: Klāvs V.
Ausa rīts. Saulains, patīkams un ilgu pārņemts rīts. Svētdiena bija klāt - laiks doties atpakaļ uz dzimteni. Paēdām brokastis, atvadījāmies no ungāra un devāmies uz Pērnavas AO. Kādu laiku meklējām pareizo autobusu, drīz vien to atradām un tad sākās pārrunu process. Sāku runāt ar šoferi angliski, kā atbildi saņēmu kādu ne visai saprotamu igauņu valodas vārdu un galvas grozīšanu. Pārslēdzos uz krievu valodu. Šoferis drīz vien saprata, ko mēs vēlamies (braukt ar autobusu, līdzi ņemot riteņus) un brīdi padomāja. Kad diskrēti paskaidroju situācijas nopietnību nedaudz nopietnāk, kā tā patiesībā bija, šoferis, ne vārda nebilzdams, atvēra autobusa aizmugures durvis. Devāmies ceļā.
Meizakilā vietējos sīņus vairs nesastapām, tāpēc devāmies ceļā uz Latviju, Rūjienu. Ripojām gluži labi, tikai pie Ipiķiem sākās nerātns pretvējš, kuram mēs bez žēlastības izbraucām cauri. Rūjienā ieturējām pusdienas un devāmies inspicēt šaursliežu dzelzceļa atliekas Rūjienas pilsētā. Ir tādas.
 |
| Šaursliežu dzelzceļa stacijas perons Rūjienā |
 |
| Šaursliežu dzelzceļa valnis Rūjienā |
Attēlos pa kreisi un lejā redzamas spilgtākās pagātnes liecības, kas vēsta par aizgājušajiem mazbānīša laikiem Rūjienā.
 |
Lokomotīves griezuļa bedre
(agrāk iekšā bija uzparikte, kas
lokomotīvi pagrieza braukšanai
pretējā virzienā) |
No Rūjienas startējām nedaudz atpūtušies un labi paēduši. Pretvējš vairs netraucēja līksmi ripot Valmieras virzienā un finiša spurtā (44 km) uzņēmāt tīri ātru tempu un strauji tuvojāmies Valmierai.
Paldies tiem jaukajiem cilvēkiem ar zelta sirdīm, kuri beidzot izlēmuši par labu ceļa posma starp Rūjienu un Valmieru asfaltēšanai. Pie Rencēniem un vēl dažos posmos bija baudāma braukšana.
Valmierā ieradāmies laicīgi un jau 16:30 bijām Ausekļa ielā pie Torņa un Akojām.
Līksms nogurums, gandarījums par paveikto un lieliskie laika apstākļi sajūtas pēc ekspedīcijas pabeigšanas tikai uzlaboja.
Paldies Klāvam par piedalīšanos un fotografēšanu!
Bija ekselenti! :)
 |
| Svētdienas rīts autobusā uz Meizakilu |
Mazbānīša ekspedīcijas datu apkopojums:
Veiktā distance: 185 km (107+78) ar velosipēdu + 100 km ar autobusu.
Laiks distancē: Starts Valmierā 04.10. 10:00; finišs Valmierā 05.10. 16:30.
Motivācija: Lieliska!
Ceļabiedri: 1 (Klāvs).
Laika apstākļi: Teju izcili!
Satracināti suncīši: 4 + X (4 skrēja mums pakaļ, šarms dara savu).
Avārijas: 1 (1989. gadā dzimis vīrieša velosipēds uzbrauca 1991. gadā dzimušam vīrieša velosipēdam).
Vai patika: Viennozīmīgi!
Noguruma pakāpe finišā: Laba.
Nobeigumā kartogrāfisks attēlojums par ar velosipēdu veiktajām distancēm. Ar
zaļu krāsu atzīmēta 1. dienas distance (Rūjiena - Pērnava), savukārt ar
dzeltenu - 2. dienas distance (Meizakila - Valmiera).
Paldies par uzmanību, ja pietika pacietības izlasīt!
Ekspedīcijas vēl būs, citi piedzīvojumi arī!
Paliec tūnēts!
