Auto ekspedīcija "Puikule - Valmiera" - pa Smiltenes bānīša pēdām

Arī Smiltenē savulaik ir bijis dzelzceļš un vilcienu satiksme! Tiesa, tikai līdz 1971. gada aprīlim, ja nemaldos. Bet ne par šaursliežu dzelzceļu vēsturi šoreiz.

(#R.I.P. Smiltenes dzelzceļš (1912-1971)).

Šoreiz rakstu par to, kas no šīs vēstures ir palicis pāri un ko no tā visa var redzēt mūsdienās Puikules un Valmieras apkārtnē.
Atsevišķiem lasītājiem būs arī iespēja pagremdēties 2012. gada ViA Kāju rallija atmiņās (dažiem tādas arī ir), kad soļojām no Dikļiem līdz Dzelzītim Valmierā.

Raksturbilde / kolāža.

Jāatzīst, ko redzēt tur tiešām ir! Protams daudz vairāk būtu bijis iespējams redzēt, nesteidzīgi ejot ar kājām, tomēr ziemīgie laika apstākļi negrib dot man šādu iespēju, neriskējot ar pēc tam sekojošām veselības problēmām vai attapšanos meža vidū ziemas naktī, kas tagad sākas jau pēc 16:00...
Tāpēc mēs braucām.

TAIMLAINS:
- Par Smiltenes apkārtnes dzelzceļu apsekošanu esmu rakstījis jau agrāk (vairāk info iespējams rast šeit: http://johncimze.blogspot.com/2012/11/ekspedicija-cimze-un-mazbanitis.html ).
- Pirms diviem mēnešiem atgriezos no 2 dienu velo ekspedīcijas "Rūjiena - Pērnava" (spektakulārā atskaite ar gana daudz dzelzceļa mantojuma vizualizācijām rodama šeit: http://www.johncimze.blogspot.com/2014/10/mazbanisa-ekspedicija-ir-noslegusies.html ).
- Arī Valkas pusē redzamas mazbānīša līnijas atliekas: (http://www.johncimze.blogspot.com/2014/03/mazbanisa-ekspedicija-walk-rujen-2014.html ).


Šoreiz viesojāmies Puikules - Valmieras posmā. ~40 km garajā posmā saglabājies visnotaļ kupls skaits industriālā mantojuma liecību, kas liek manā galvā sagriezties pārdomu virpulim un no sajūsmas kaut kam iekņudēties pakrūtē...

2014. gada 3. decembris. Ziemas rīts. Ārā spīd saule. Ļoti plāna sniega sega. Akojas. Divi vīri ar ciešu apņemšanos apsekot mazbānīša līniju. Opel. Aiziet!
Pa taisno devāmies uz Puikules staciju un bez žēlastības sākām veikt apsekojumu ar foto fiksāciju.

Pirmais attēls daudziem gan jau sagādā visnotaļ jūtamu satisfakciju un pat frustrāciju. Gudrīši pastrādājuši pie Puikules stacijas uzraksta "uzlabošanas":

Amizantā Kules stacija.

Puikules stacijas eksterjers diemžēl mani pārāk neuzrunāja, interjers ne tik. Ir žēl skatīties, kā šāds mantojums iet postā un netiek izmantots nekā citādi, kā vien demolēšanas vēlmju apmierināšanai. 

Puikules stacija. Eksterjers.
Mūsdienās vientulības apdzīvota.

Ieeja stacijā.

Puikules stacija. Interjers.

 Iekšā jūtama izteikta viesmīlība un svētku gars! Tā vien liekas, ka tūlīt no citas istabas iznāks dzelzceļnieks ar sārtiem vaigiem un platu smaidu sejā.
NONSENSS!
Tur (diemžēl) nekā tāda nav! Varbūt kādreiz...
Tālāk mēs devāmies uz apdzīvotu vietu ar nosaukumu Ozoli, kas atrodas starp Puikuli un Ozolmuižu. Ozolos ātri vien uzgājām brangi apaugušu dzelzceļa valni. Kur gadījies, kur ne - manas visu redzošās acis aši vien pamanīja ko tiešām iespaidīgu. Kas tas bija? Par to tālāk.

Pēc neilga skrējiena pa sniega pilno zāli, es, nedaudz aizelsies, nonācu līdz sevis noskatītajam Ziemassvētku brīnumam. Tas bija TAS! Dzelzceļa tilts pār Iģes upīti vai pareizāk būtu teikt - šī tilta atliekas. Spektakulāri!

Savulaik normāls tilts.

Izbraucot no Ozoliem, devāmies uz Ozolmuižu, kur savulaik viesojusies Vidzemes Jauno Ģeogrāfu skolas (VJĢS) Sv. Brīvdabas kārta (attāls radinieks annuālajam ViA Kāju rallijam). Jau ceļā uz Puikules staciju bijām noskatījuši labus foto spotus, tāpēc nekautrējāmies šeit apstāties, fotografēt un pat iemēģināt jauno Ozolmuižas ezera ledu, kurš izrādījās stiprāks par mums. Tas labi.
Aiz auss vēl nedaudz aizķēries jaunības dullums būs pietiekami labs arguments augstākminētajām aktivitātēm.

Ozolmuiža.

Stiprs ledus un Ozolmuižas ezers.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Dikļu apkārtni, kur mūs ar milzu nepacietību jau gaidīja vecā mazbānīša līnija. Iebraucām tādos džungļos, kur savu mūžu nebūtu domājuši braukt (lai gan Mārtiņš teicās tur būt jau otro reizi). Pafotografējām dzelzceļa atliekas, pafotografējāmies paši uz meža cūku šaušanas steķiem un slidinājāmies tālāk.
Dikļu tuvumā saglabājusies agrākās dzelzceļa līnijas stacijas ēka, kas pēc sava ārējā dizaina / eksterjera ļoti atgādina Zilaiskalnā redzētās štancētās staļinisma (zināms arī kā Staļina klasicisms) stila ēkas. Iespējams, šī ir viena no stacijām, kas pēc Otrā pasaules kara postījumiem atjaunota.

Dikļu stacija (mūsdienās cilvēku apdzīvota).

Turpat tiešā stacijas tuvumā mētājās dzelzceļa gulšņi, kurus nekavējoties izkašāju no sniega pulvera, lai tos bez žēlastības piefiksētu ar foto kameru. Izdevās!

Tālāk bija iespēja redzēt tādus brīnumus kā dzelzceļa sliedes iekausētas asfaltā. Teiksiet, nav tiesa? Teikšu, ka ir gan! Lūk vizualizācija zemāk. Šeit mēs Kāju rallijā pirms 2 gadiem atpūtāmies.

Sliedes 2014. gada decembrī.

Kas vēl ievērības cienīgs palicis šajā slēgtās dzelzceļa līnijas posmā?

Dodoties uz Valmieras pusi acīgam vērotājam garām nepaslīdēs Zilākalna stacijas ēka (arī cilvēku apdzīvota) un Kocēnu stacijas ēka (tas pats). 

Zilākalna stacijas ēkā mēs pirms 2 gadiem saimniekiem paprasījām ūdeni, lai varētu uztaisīt zaptsūdeni mums pašiem vien zināmām vajadzībām. 

Ja kāds pamanīja, Zilākalna stacijas ēka ir tipisks Krievijas impērijas laiku šaursliežu dzelzceļu stacijas ēku paraugs. Līdzīgas ēkas joprojām redzamas, piemēram, Ainažos, Ārciemā un Jāņparkā Valmierā.

Turpat netālu ziemas saulē jau gozējās Kocēnu stacijas staltais stāvs, kuram tā vien gribējās ātrāk paiet garām žilbinoši balto suncīšu zobu atspīduma saulē dēļ. 

Zilākalna stacijas ēka. 

Dikļu stacijas ēka.

Tā nu mēs nonācām (vai pareizāk teikt - nobraucām) līdz Beitēm, kur Dainītis dzīvo (vismaz dzīvoja, ja vairs nedzīvo). Dažiem Beites un Kāju rallijs atgādinās mūsu toreizējo pasēdēšanu ar Dainīti pie dzelzceļa tilta pār Anuļu, kur dažām Kāju rallija dalībniecēm tika veltīta neviltota uzmanība.

Ja nemaldos, šis ir visu laiku augstākais šaursliežu dzelzceļa tilts Latvijā! Un tas atrodas tepat pie Valmieras. Varu pačukstēt slēpņotājiem - tur ir, ko meklēt.

Bānīša tilts pār Anuļu.

Šis bija mūsu ekspedīcijas pēdējais mērķis. Iebraukuši Depo (ne jau iekšā), devāmies uz Akojām, kas mūs jau gaidīja ar baltajām plītīm un saules stariem logos. Romantika.

Tas īsumā par to, kādus industriālā mantojuma paraugus iespējams redzēt posmā starp Puikuli un Valmieru. Man gan jāatzīst, ka dzelzceļa tiltu un to atlieku šajā posmā ir krietni vairāk, bet tie nav ar mašīnu pieejami (vai piebraucami), tāpēc šoreiz tie netika piefiksēti. Zinu gan, ka savā arhīvā varu atrast šo objektu bildes no citiem gadiem, bet tas jau būs cits stāsts.

Dažas stundas saulainā ziemas dienā lieliski pavadītas, fotografējot, braucot un meklējot sen aizmirstas vēstures liecības - lieliska diena!

Es uz meža cūku šaujamā steķa,

Nobeigumā pateikšu ne tikai brāļu Kaudzīšu vārdus - Reinis un Matīss -, bet arī to, ka šobrīd tiek rūpīgi strādāts pie nedaudz mega-apjomīgas atskaites par piedzīvojumiem Vidzemes Augstskolas bakalaura studiju laikā un Akoju laikā. 

Pa kreisi esmu redzams es ar brillēm uz steķa ar ziemas mākoņiem fonā. Bija skaista diena!

Pieejamais materiāls tiks bagātīgi papildināts ar manā rīcībā esošiem fotomateriāliem - daudziem būs iespēja sevi redzēt manā elitārajā kompānijā.

Tautai savi varoņi ir jāpazīst!

Uz drīzu tikšanos!