Šis raksts ir tieši par, iespējams, visu laiku destruktīvāko laivu ralliju everā. Jāpiebilst, ka nekā diskrēta tur īpaši nebija.
PIEZĪME: Šajā atskaitē lietotā valoda ir maksimāli diskrēta un tiek izmantots gana daudz barbarismu, tēlainās izteiksmes līdzekļu un žargonvārdu! Šis raksts veidots visnotaļ brīvā valodā, lai pēc iespējas precīzāk raksturotu mūsu piedzīvojuma esenci.
Mūsu New Kids Turbo komanda tika pārstāvēta godam no divu inteliģences skartu ViA absolventu puses - Richard Batsbak (Ralfs) un Robie Schuurmans (Jānis).
Šajā pasākumā 3 dienu laikā tika pazaudēts teju viss, ko vien ir iespējams pazaudēt. Tajā skaitā - veselais saprāts, Armands, bailes no jebkā un sausuma izjūta. Tālāk lai runā šis diskrētais apraksts.
Laivu rallija 2015 attēlojums no mana skatu punkta:
2015. gada 30. aprīlis
Ierados Valmierā ar autobusu no Smiltenes 2015. gada 30 aprīlī. Bija skaista pavasara diena, aizgāju pie ViA uz beņķiem pasēdēt un pagaidīt kompanjonu Lauri, lai pēc tam aizietu izprintēt un ielaminēt New Kids Turbo komandas karogu. Nebija slikti uztaisīt karogu par 1,22 EUR.
Paldies Vidzemes Augstskolai!
 |
| Ierašanās Valmierā. |
Tālāk devāmies printēt laivu rallija diplomus un gaidīt manu komandas biedru Ralfu no Rīgas puses atgriežamies. Diena joprojām mūs lutināja ar visnotaļ ekselentu saules gaismu un nelielu vēju + brīviem soliem pie kultūras centra. Burvelīgi!
Pēc tam sekoja miljons eiro patēriņš bāzītē "Nika", Depo veikalā un vēl šur tur. Vakaru ievadījām ar dažiem gardiem dzērieniem un New Kids filmu skatīšanos pie Ģirta un Līvas. Protams, visu vakaru aurojām New Kids saukļus, ko labākajā gadījumā var salīdzināt ar briežu tēviņu mauriem.
1. diena
Ausa 1. maija rīts. Ap 7:97 no rīta.
Pamodāmies Ralfa un Reiņa rezidencē no tā, ka Mārcis bija atgriezies no Tartu ar pilnu katlu lieliski iemarinētas šašliku gaļas. Mārcim nekas cits neatlika, kā cept mums brokastīs gardu šašlika gaļu, kas bija visnotaļ ekselenta! Es un Ralfs bijām sagatavojuši laivu rallija ūsas jau iepriekšējā vakarā, tāpēc arī par tām komentāru netrūka.
 |
| Pirms došanās uz autobusu. Mūsu karoga vienīgā bilde. |
Ielecām autobusā, uzgriezām skaļāk līdzi paņemto maģi ar destruktīvāko mūziku everā. Elle varēja sākties! Izbraukuši cauri Valmieras centram, gandrīz palaidām garām Akojas, kur mūs gaidīja otra puse no braucējiem. Tomēr līdz Vecatei tikām visi. Pa ceļam aurojām labākās latviešu dziesmas (lasi - Mikseri, Okay, Ingus Pētersons, Two old babies, Paši pēdējie romantiķi) un dažus ārzemju hītus.
Ieradušies Vecatē, nekavējoties devāmies izvēlēties labāko (mūsu gadījumā - salāpītāko) laivu. Mūsuprāt, šī bija diezgan diskrēta izvēle, un tā netraucēja ielaisties upē tāpat. Jau sākumā atvērām alus bundžas kā īsti holandiešu vīri - putas pa gaisu (vizuālais efekts ir milzīgs, bet labuma nekāda, tikai slapjas un pēc alus smirdošas drēbes, toties var ilgstoši izrēkt iekšu).
 |
| Laivu rallija starts Vecatē. |
Vienā brīdī izkāpām krastā uz zaļo pieturu un atradām savam karogam kātu.
Tas gan neko daudz nelīdzēja, jo pēc nepilnas pusstundas mūsu karogs vienalga nogrima Salacas dzelmē...
R.I.P. New Kids Turbo karogs Salacas dzelmē...
Maģa izcilā mūzika skanēja teju visu laiku. Mēs tikmēr izrēcām iekšu par pilnīgi visu. Braucām pa dumo - tā teikt. Vienā brīdī Ralfs ievēlās upē. Īsti neatceros, kāpēc. Kādā brīdi arī sasniedzām pirmo stopu pie Mazsalacas, kur mūs sagaidīja ļoti draudzīga pirtiņas saimniece Lauma.
Nekavējoties turpinājām savu iepriekš piekopto laivu rallija taktiku - vērt alus vaļā neticamā ātrumā, uzrunāt visus draugus pa holandiski un vienkārši destruktīvi atpūsties. Vakara gaitā dziedājām, uzspēlējām volejbolu, kur es pielietoju visas savas labākās volejbola prasmes, lai bumbu dabūtu vismaz pāri tīklam uz pareizo pusi, dejojām Genovevu pie maģa mūzikas, gandrīz iegājām pirtī, runājāmies ar saimnieci un vienkārši jautri pavadījām laiku.
Ar Andžu izdomājām, ka pēc Mazsalacas bodes apmeklējuma mums jādodas ekskursijā pa Mazsalacas pilsētas tiltiem. Pirmo uzgājām veco dzelzceļa tiltu, kas man nebija svešs jēdziens gadu gaitā veikto pētījumu par slēgto dzelzceļa līniju izmantošanu tūrismā dēļ. Tiltam izlīdām pa apakšas restēm daudzpadsmit metru augstumā virs upes ar manāmi nestabilu gaitu. Tiltu izceļojuši, devāmies uz nākamo - gājēju - tiltu tālāk no Mazsalacas centra. Pārgājuši tam pāri, devāmies taisnā ceļā uz estrādi, kur nolēmām atpūsties. Lieki piebilst, ka atpūta ievilkās uz kādām 3 stundām. Tā nu, nedaudz atpūtušies, devāmies atpakaļ uz mūsu bāzes vietu kaut kur atpakaļ Mazsalacā. Sāka tumst.
Nakts tika pavadīta jautrākajās iespējamajās noskaņās. Es pirmo reizi dzīvē tā smējos, ka man aizsmaka balss uz vairākām stundām. Telti tā arī neuzcēlām, jo tā bija manāmi bojāta kādā no iepriekšējām tās lietošanas reizēm. Atplīsām iekšā pirts mājā.
Nākamajā rītā pirtī uzgājām pāris cilvēkus, no kuriem viena būtne bija pilnīgi kaila. Ikvienam interesentam bija iespēja iepazīt cilvēka ķermeņa uzbūvi pa jaunam. Parunājāmies ar saimnieci Laumu, vēlreiz aizgājām uz bodi, paspēju iepazīties ar vairākiem mūsu ārzemju draugiem, kas arī piedalījās laivu rallijā. Nevilšus paspīdēju ar Vācijas un Spānijas ģeogrāfijas zināšanām, par ko saņēmu uzslavas un alu.
Pirts mājā centāmies iekurt kamīnu, kas pagalam negribēja izdoties.
Drīz vien sākām laivu rallija otro dienu, atiroties no Salacas labā krasta. Devāmies tālāk uz Somu pirti pie Mazsalacas. Un šeit sākās īstā mērce...
2. diena
Izbraucot no Mazsalacas, saāķējāmies ar Normundu, Armandu un Andžu (kopā 3 laivas sasietas kopā). Kādu laiku slīdējām pa Salacu, smiedami un baudīdami, līdz neilgi aiz Mazsalacas robežas izlēmām par labu zaļajai pieturai. Te sākās zili brīnumi. 4 no mums izkāpa krastā darīt lietas pa vīriešu modei, kamēr Normunds palika laivā. Mana un Ralfa laiva bija atsieta atsevišķi, lai vieglāk izkāpt ārā.
Kur gadījies, kur ne - Normunds gudrā prātā izdomāja atdurties pret krastu un peldēt projām. Uz krastu tikt atpakaļ paša spēkiem viņš nespēja un aizpeldēja tālāk pa straumi. Tā nu mēs palikām 4 cilvēki uz vienu pūsli (lasi - caurcaurēm lāpītu laivu) - 2 ļoti iebaudījuši, 2 normāli. Turklāt īsi pirms Normunda aizpeldēšanas ar 2 tukšām laivām Andža ievēlās upē, kur tieši tajā pašā brīdī ievēlās arī mūsu vienīgais rupors. Andža, jau tāpat esot slapjš līdz vīlītei, iemočīja upē vēlreiz (šoreiz apzināti) pēc rupora. Ar kāju esot sajutis, bet tādā dziļumā pakaļ nelīdīs. Tā nu ruporu neizvejojām.
Varu atzīties, ka man šis rupors tāpat nepatika (vecais bija krietni labāks), tāpēc gan jau RNP sazīlēs jaunu.
Sākumā lēmām par to, ka 2 no mums 4 palikušajiem ies ar kājām ārā uz šoseju stopēt mašīnas, kamēr pārējie močīs laivā un peldēs tālāk. Apsvērām dažādas cilvēku kombinācijas, līdz izlēmām par labu tam, ka divi stabilākie vīri ies ar kājām daudzpadsmit km, kamēr divi nestabilākie brauks ar laivu tālāk. Ņemot vērā, ka viņiem bija gan peldvestes, gan viss pārējais nepieciešamais braukšanai, devāmies ceļā.
Ar Andžu sākumā gājām kādu gabalu gar upi, līdz sākās citi ceļi, kas veda nostāk no upes. Izlīduši cauri daudz mežiem, nonācām pie Neļķu klintīm. Tuvumā sākās citi meža ceļi, kas drīz vien mūs aizveda līdz vecam karjeram, kurā bija izveidojušies 2 dīķi. Tūlīt pēc tam uzgājām normālu grants ceļu, kas mūs aizveda līdz kārotajai šosejai, kur sākām stopēt.
Stopēšana kaut kā negribēja veikties... Vai nu tas bija mašīnu praktiskās neesamības dēļ, vai manas peldvestes dēļ, kuru pie laivas biju aizmirsis novilkt. Tā nu mēs gājām vien tālāk, stopēdami visas divas mašīnas, kas brauca garām. Atradām tādas elitāras apdzīvotas vietas kā Blanka un Nuķis, kur nekā vairāk par divām mājās nebija. Tūlīt aiz Nuķa (nevis snuķa) griezāmies uz Puņmutēm (nevis puņķmutēm), kur bija plānotā otrās nakts bāze. Pēc mūžīgā grants ceļa pieveikšanas beidzot ieradāmies pie bāzes, kur ar mums reizē startējušās laivas ieradās vien pēc nepilnas stundas.
Ar kājām točna ir ātrāk!
Šajā brīdī es vēl nezināju, ka šo mūžīgo grants ceļu tuvāko 24 stundu laikā es mērošu vēl divreiz...
Bāzē nekavējoties sākām savu pelnīto atpūtu, manā milzīgajā somā atrazdami H vitamīna krājumu. Ņemot vērā, ka viss pārējais bija palicis laivā pie Ralfa un Armanda, nekas cits mums neatlika, kā mežonīgi izbaudīt šo dievu dzērienu.
Pamazām saradās viena laiva pēc otras, peldot pa upi. Ralfa joprojām nebija... Mans uztraukums sāka pieaugt; dežūrēju pie upes pastāvīgi. Drīz arī ieradās lamājamais Normunds, bet neko daudz es viņam nepārmetu, jo ne tādi vien numuri laivu rallijos ir gadījušies. Ralfa vēl nebija. Sāka tumst.
Man vismaz pustonna akmeņu no sirds novēlās, kad es ieraudzīju mūsu komandas laivu tuvojamies krastam. Šī laiva bija piesieta pie Priekuļu novada prinču ekstravagantā plosta, kurš lēnām slīdēja pretī krastam. Izvilcis un apskāvis Ralfu, es beidzot ļāvos īstām laivu rallija svinībām, vispirms gan palīdzot izvilkt milzīgo koka plostu krastā. Pēc tam nekavējoties devāmies iekšā nedaudz sasildīties un atpūsties. Tālāk jau sekoja rallija ikvakara aktivitātes, kuras uzskaitīt būtu lieki.
Tomēr kaut kā vēl trūka... Trūka Armanda, kurš tika atstāts vienā laivā kopā ar Ralfu. Neviens neatminējās redzējis Armandu pēc tam, kad mēs ar Andžu devāmies kāju rallijā. Kas tieši notika ar Armandu? Par to vairāk informācijas gūsiet raksta noslēgumā! ;) Varu vien pateikt, ka ir dzīvs un vesels.
Šis vakars bija nedaudz neskaidrāks par iepriekšējo, bet turējos braši un uz vienu no savām agrākajām nominācijām nekandidēju. Iepazinos ar Mario no Spānijas, nereāli izsmējāmies par visu + samācījāmies dažādas dumības viens otra valodā (varbūt kaut kas no tā visa man noderēs šovasar Madridē...varbūt arī ne). Vakara gaitā paspēju gana daudz izdziedāties, izdejoties, izšķirt vienu kautiņu un uzkāpt uz galda, par ko es atvainojos visiem klātesošajiem (pats šādas aktivitātes neatbalstu). Nedaudz patusējis un padziedājis, un paēdis supergaršīgus makaronus ar sieru (paldies Oskaram un pārējiem naukšēniešiem!), devos pie miera. Iekšā.
3. diena
Ausa rīts. Agrs laivu rallija trešās - noslēdzošās - dienas rīts.
Kādu stundu patusējis pirtī, atradis dīvainu cepuri un, noskaidrojis aptuveno ceļu uz Ramatas bodi, izdomāju aiziet uz Ramatas bodi pēc labumiem. Pēc nostāstiem tā bode bija diezgan tālu, bet realitātē - vēl tālāk. Paziņojis par saviem plāniem kādiem 100 cilvēkiem no 62, devos garajā ceļā.
Jāpiebilst, ka šajā ceļā man ļoti palīdzēja spēja nepadoties, nečīkstēt un vienkārši ignorance pret kārtējām grūtībām. Vienkārši gribējās aiziet uz veikalu. Pēc 5,5 km iegāju Ramatā, kuras dziļumā bija redzama ne vien bibliotēka, bet arī veikals, pie kura bija piestājis bariņš igauņu. Devos iekšā bodē. Tur mani sagaidīja ne vien padomju laiku atmosfēra un pārdevēja, bet arī neķītrais jautājums par to, vai man ir līdzi dokumenti. Mani reti kas samulsina. Šī bija tā reize. Parādīju dokumentus, uzskatāmi nobraucīdams pāris nedēļas audzētās ūsas. Nopirku visu, ko gribēju un vēl drusciņ un gāju ārā. Gabalu nogājis, sapratu, ka aizmirsu šķiltavas. Čāpoju atpakaļ. Pēc tam mani sagaidīja vairs tikai 5,5 km nu jau pazīstama atpakaļceļa uz Somu pirti pie Salacas.
Kad es beidzot atgriezos pēc neveiksmīgas stopēšanas uz grants ceļa, visu brašo nominantu apbalvošana jau bija noslēgusies. Manas prognozes bija visnotaļ piepildījušās, lielu pārsteigumu nebija. Kādu laiku vēl tusējām pa pirti, savācām atkritumus un kopām alu. Arī mūsu supergardais bačoks beidzot atradās. Milzīgais pārsteigums izpalika - bačoks bija turpat laivas dibenā. Rīta noslēgumā piepumpēju mūsu gaisu izlaidušo peldpūsli un devos pie biedriem.
Laivas pamazām sāka laisties iekšā upē, mēs vēl sēdējām pie galda ārā, relaksējāmies ierastajā garā un klausījāmies mūziku uz mana vecā Nokia telefona, jo maģim bačas nobeidzās jau pirmajā vakarā.
Citi jau bija devušies prom, kad beidzot arī mēs sākām posties uz finiša pusi. Tiesa, finišs vēl bija ellīgi tālu (16 km pa upi, kas nav maz, īpaši plostam). Atšķirībā no iepriekšējām dienām, šajā devos ceļā nevis ar laivu vai kājām, bet ar plostu. Sākumā gan ar laivu, bet tā tik strauji sāka laist gaisu, ka vienā brīdī pārsēdāmies uz plostu, kurš bija visnotaļ ērts. Piesējām laivu pie plosta.
Kā paši nospriedām, turpinājām braukt pa dumo arī pēc apmēram nulle veiktiem kilometriem.
Par dumu pat vēl dumāks ir mūsu skolas laiks, Sen neesmu pievilcis mūli, Pielikt viepli un citi izteicieni turpināja uzjautrināt mūsu elitāro kompāniju diezgan ilgi, līdz sākām arvien biežāk braukt iekšā upē esošajos zaros. Ar plostu tā nav joka lieta, ar laivu ārā tikt var daudz ātrāk. Tā nu mēs lēnām slīdējām, tukšojot bačoku, koļļājot pēdējos smēķus un izrēkdami iekšu ik pēc kāda laika. Pēc dažu stundu ceļa mēs bijām sasnieguši pusceļu (pamanīju pietekas Iģes ieteku Salacā, tomēr čaļiem neteicu, ka esam tur tik vēlu, jo negribēju nosist komandas morāli galīgi zemu, paairēt ātrāk tāpat nevarējām). Airējām pārmaiņus, lavierējām starp kokiem, līdz mums sāka aktīvi zvanīt jau finišējušie dalībnieki. Drīz vien tapa skaidrs, ka uz autobusu nepaspēsim, jo esam vēl pārāk tālu. Labi, ka Matīsam jau iepriekš bija sarunāts transports uz mājām, kurš bija domāts plosta vešanai. Morāle sāka kristies nedaudz zemāk, vēl arvien neredzot Vīķu tiltu, kur bija plānots finišs.
Kad beidzot ieraudzījām Vīķu tiltu, bezgala nopriecājāmies. Bija jau nedaudz pāri deviņiem vakarā. Ežu cilvēki mūs jau bija nogaidījušies, vilkām arī mūsu laivu ārā. Plostu tādā stāvkrastā izvilkt bija nereāli, tāpēc iztikām ar svarīgo mucu izvilkšanu no plosta apakšas, kas deva papildus iespēju notašķīties ar dubļiem. Mēs ar Ralfu puslaikā aizgājām meklēt Vīķu veikalu, jo tuvojās jau desmit. Pretī brauca auto ar piekabi. Apstājās un jautāja, kur Vīķu tiltu var atrast. Tā vārds pa vārdam līdz sapratām, ka tas ir mūsu transports un ka Vīķos nekā vairāk par 2 mājām nav. Izvilkām visu vajadzīgo krastā un vareno plostu atstājām krastā.
 |
| Plosta vraks Salacas krastā. |
Ceļā uz Valmieru, piestājām Alojas benzīntankā, kurš dīvainā kārtā strādāja līdz 22:00 (mēs ieradāmies par vēlu) un bija bezgala dīvains. Valmierā iebraucām vēlāk, kā jebkad plānots, un devāmies uz dzīvokli sakopties. Sākotnēji bijām ļoti apņēmušies doties uz Tinti pasēdēt. Tomēr šis plāns pajuka pēc Kārļa atlūšanas un mūsu pārējo nevēlēšanās nekur vairs iet vienos naktī. Devāmies pie miera.
Epilogs.
Nākamā diena bija diezgan pagrūta līdz brīdim, kad aizgājām uz Auroru paēst. Mūsu mantas jau iepriekšējā vakarā bija nogādātas Z kojās, par ko no rīta tika pratināti zinošāki cilvēki. Lēnām aizčāpojām pakaļ mantām. Laivu rallijs oficiāli bija beidzies.
Turpinājumā neliela statistika no 2015. gada laivu rallija:
Kas tika pazaudēts?
- New Kids Turbo karogs jau drīz pēc starta;
 |
| Kāju rallija statistika. Kopumā nogāju vismaz 30 km. Ar kājām ātrāk! |
- Armands....;
- Veselais saprāts (vēlāk atgūts);
- Bailes;
- Sausuma izjūta;
- Citi.
Kas tika iegūts?
- Glāze no vienas pirts (ķipa bačoka dzeršanai, bet netika lietota);
- Neatsverama pieredze kāju rallijā (~30 km ar kājām);
- Unikālas atmiņas no lieliska pasākuma;
- Jauni kontakti / draugi;
- Bundžu atvēršanas prasmes (pa New Kids modei).
Kāpēc šeit pievienots tik maz bilžu? Vienkārši - es savu smārtfounu tūlīt pēc starta nobēdzināju somas dibenā, lai tas nepaliktu slapjš.
Kas tad galu galā notika ar Armandu? Pats īsti neatceras, kā bija pazudis. Bija izkāpis krastā, Ralfu atstājot vienu, un kaut kur aizgājis nezināmā virzienā. Drīz vien uzgājis kādu mežinieku, kurš palīdzējis noklīdušajai dvēselei sazināt mentus, kuri palīdzējuši mitrajam puisietim tikt atpakaļ uz Valmieru.
Paldies par lasīšanu, ja izturējāt tik ilgi!
Saudzējiet sevi un tiekamies nākamajā laivu rallijā pēc nepilna gada! ;)
Es tur noteikti būšu!
