Ekspedīcija "Cimze un mazbānītis. Meklējot kopīgo."

Labdien!

Kur gadījies, kur ne, šoreiz nedaudz nopietnāka rakstura ieraksts manā izcilajā blogā.
Lai gan slavenā ekspedīcija "Zelta pālis"Valmieras studentu kopmītnēs aizvien ir aizkavējusies (vīri, kas notiek?), tas man netraucēja izveidot pašam savu ekspedīciju, kurai gan ar Zelta pāļa meklēšanu nav īpaši liela sakara (iespējams)... Bet nav jau tā, ka nevarētu nākamo noorganizēt slapjākā un nenopietnākā garā...

Ir vērts pieminēt, ka mana gada projekta (GP) temats cieši saistās ar šo ekspedīciju. Ja ļaudis kaut ko atceras no šā gada Kāju Rallija, šī ir tā pati dzelzceļa līnija, pa kuru mēs gājām septembrī. Čiki-briki.
Ekspedīciju cikla galvenais mērķis ir apsekot Ainaži-Smiltene šaursliežu dzelzceļa līnijas posmus Valmieras un Smiltenes apkārtnē. Teikšu tā - ņemot vērā, ka šo dzelzceļa līnijas posmu slēdza 1970. gadā, nekas daudz tur saglabājies nav, tāpēc ekspedīcija bija piedzīvojumiem pārpilna - satracināti suncīši, neesoši vai deformēti tilti un to šķērsošana, elektriskie žogi un to šķērsošana, kerzu zābaku ietekme uz kāju pirkstiem, sūdi vagā u.c.
Turpinājumā fotoreportāža no notikumu vietas.
Ieskatam karte ar šodien veikto un netālā nākotnē veicamo posmu:

Ar sarkanu: vēl veicamais posms;
Ar zaļu: dzelceļa līnijas posms, kas saplūst ar šoseju; Ar melnu: šodien veiktais posms

Sākumā nedaudz statistikas par ekspedīciju:
Veiktā distance: ~15-16km (neskaitot līkumošanu, apejot šķēršļus);
Laiks distancē: 9:35-13:00 (ar foto-pauzēm, suncīšu vizītēm un pusdienošanu uz sabrukuša tilta);
Motivācija: laba;
Ceļabiedri: 1 govs (bullis) uz īsu brīdi;
Laika apstākļi: izcili;
Satracināti/sakairināti radījumi: 7 (4 suņi, 2 govis un 1 puiškans);
Vai patika: viennozīmīgi;
Aizauguši stigas posmi: miljons.

Fotoreportāža no notikumu vietas (ar papildinošiem aprakstiem).
No rīta veiksmīgi pamodos (patīkami). Ieturējis brokasta tiesu, uzvilku savas kamuflāžas bikses un kerzas. Paskatījos spogulī un sapratu - esmu tikpat lielisks, cik parasti. Jutos lieliski. Ievelku dziļu elpu un turpinu.

Noliktavas ēka Stacijas ielā

Sapucējos iziešanai un, cerēdams uz to labāko, devos ceļā. Smiltenieši laikam sen nebija redzējuši staltu puisieti kerzas zābakos un kamuflāžā, jo līdz pat bijušās Smiltenes stacijas ēkai (300m distance) jutu sev pievērstus skatienus. Man tas neko daudz netraucēja; ierados pie vecās stacijas ēkas un noliktavām, kur tagad tirgo mēbeles un būvmateriālus. Ekspedīcija oficiāli varēja sākties!

Sāku fotografēt iespējamo stacijas ēku un noliktavas, izdevās godam. Nekavējoties devos uz Stacijas ielu (jā, mums arī tāda ir) un satiku savas ekspedīcijas 1. suncīti, kurš izlikās draudzīgs esam, bet beigās taisījās nogaršot manu kāju. Neuzdrošinājās. Tas labi, jo man būtu bijis žēl viņu iepazīstināt ar kerzas dzelzs purngalu, suncītis jau tā izskatījās sašļucis. Laime pilnīga. Atrodot šaursliežu dzelzceļa līnijas sākumu, uzdūros 2. suncītim, kurš gan bija pieķēdēts, bet tas viņam netraucēja mani aizrautīgi sveicināt ar uzrējieniem. Patīkami suņi Smiltenē. Vislielākais pārsteigums bija par to, ka, dzīvojot Smiltenē 4. gadu, vēl tagad uzzinu arvien jaunas lietas un vietas par savu dzimto pilsētu (agrāk dzīvoju laukos).

Brutuļu lidlauks

Baudāma stiga pastaigai

Šaursliežu dzelzceļa līnijas sākumposms bija lielisks un baudāms pastaigai, seja atplauka smaidā un aizdegās pārdomu dzirkstelīte. Aizgāju līdz Grotūzim (dīvaina vieta - pat daži smiltenieši nezina par tādas eksistenci), kur dzelzceļa līnija pārtrūka... jo sākās 2km garš tīrums. Tā nu biju spiests iet pa grants seguma ceļu līdz pat vietai, kur dzelzceļa stiga atsākās. Pa ceļam iečekoju Brutuļu lidlauku ar zāles segumu.

Nebaudāma stiga pastaigai

Stiga pamazām aizauga arvien vairāk; bija jāsāk meimurot kā dzērājam, jo taisni paiet nevarēja - aizauguse tā stiga ar kōkēm un krūmēm. Tā nu mierīgu garu gāju uz Stariņu mājām, kas bija manas ekspedīcijas aptuvenais viduspunkts un agrākā dzelzceļa pieturvieta pirms Smiltenes. Tur mani sagaidīja pirmais sabrukušais tilts (kuru tāpat šķērsoju) un pirmais elektriskais žogs manā ekspedīcijā (kuru arī šķērsoju bez žēlastības). Radās neomulīga sajūta. Ne tik neomulīga, kā apēdot šprotu, skābētu kāpostu un putukrējuma kombināciju, bet tomēr neomulīga - jutu tuvojamies Stariņu mājas (pozitīvi), bet manīju arī suņa smaku gaisā esam. Protams, nonākot pie bijušās pieturvietas un vēlreiz šķērsojot elektrisko žogu, mani sveicināja atlikušie 2 suncīši. Labi, ka pie ķēdes, jo balsis liecināja par vareniem žokļiem un astēm. Attēlā sēta, kuru bija žēl forsēt, jo švaka.

Švaka sēta pie "Stariņiem"

Tālākais posms bija diezgan zolīds un baudāms, pilnīgi prieks pa tādu iet! Un tad sākās mans dienas grūtākais posms - tik aizaugušas un kokiem aizgāztas teritorijas sen nebija nācies šķērsot. Bebri paslinkojuši.
Pēc džungļu posma iziešanas nonācu uz atklātas dzelzceļa līnijas, kur varēja redzēt traktora (ne Čeļabinskas) sliedes. Civilizācija. Turklāt sāka spīdēt saule, man uzsila vaigi.
Prieki, protams nebija ilgi, jo tūlīt pēc sliedēm parādījās manas ekspedīcijas 2. elektriskais žogs, kurš bija augstāks par pirmo. Tas nebija šķērslis, man čista ne. Un tad sākās manas dzīves sūdīgākais ceļš (attēlā pa kreisi)!

Burtiski sūdīgs ceļš

Tas domāts burtiski, jo tāds mīnu lauks vēl nebija redzēts. Pirmo reizi dzīvē redzēju, ka sliežu līnija tiek izmantota kā govju shit-dumping place.
Izvairoties no mīnām, sastapos ar savu pirmo un vienīgo ceļabiedru - bulli.

Čoms Bullis

Drīz vien nonācu pie Nigras upes (daudzus šis nosaukums fascinē). Pār upi veda pussabrucis dzelzceļa tilts. Ņemot vērā, ka biju nedaudz atpalicis no plānotā grafika daudzo šķēršļu dēļ (un bija vēlme pēc adrenalīna devas), nolēmu tiltu šķērsot, daudz nevilcinoties, ko arī izdarīju. Ticis līdz pusei no tilta, pamanīju savā virzienā no tuvējām mājām nākam kādu puiškanu, kas laikam bija atsūtīts mani apturēt. Nelikos ne zinis un šķērsoju tiltu, puiškans aizgāja.
Droši vien padomāja, kas tas par maniaku, kurš škērso slapju, slidenu tiltu 4-5 m augstumā virs upes... Es gan ne, patika.

Uz tilta ieturēju čempionu pusdienas tieši 12:00. Iemūžināju arī sevi un pusdienas.

Ne vella noguris

Čempionu pusdienas

Tālākais ceļš bija salīdzinoši vienmuļš, jo sliežu līnijas vietā bija taisns grants seguma ceļš gandrīz līdz pašai P18 šosejai (Valmiera-Smiltene).

Šādi no tilta līdz Biksējai 

Šaursliežu dzelzceļa beigu daļā varēja manīt pilnīgi neesošu tiltu un padomju autoremonta kompleksa mantojumu. Dīvaini, bet stigas pati beigu daļa bija visvairāk aizaugusi; no šosejas pat nevar pateikt, ka tur sliežu līnija bijusi.

Ekspedīcijas laikā uzņēmu arī pāris lieliskas bildes ar sevi. Īpaša vēlme bija nofotografēties ar vienu no ievērojamākajiem ekspedīcijas apskates objektiem - betona stabu ar sekrētām funkcijām. Lūdzu nesmieties par manu diskrēto sejas izteiksmi, jo es centos nesmieties bildes uzņemšanas brīdī!

Ar betona stabu

Diskrēta bilde

Beigās, gribēdams uzņemt bildi ar sevi un "Biksēja2" pieturas zīmi, uzņēmu pēdējā laika lieliskāko pašbildi, kurā vienkārši staro diskrētums un nenogurdināms entuziasms! Pašam jautri. Bez jokiem!


Nobeigumā gribu pievērsties Nigras upes tiltam jeb tam, kas no tā palicis pāri. Pirms vasaras es savu kāju nebūtu uz tā tilta spēris (bailes no augstuma, dulluma trūkums organismā), bet vasaras darbi uz jumtiem ir devuši krietnu handikapu pret bailēm no augstuma, tāpēc lieki neiesvīdu un lēnām (jo slidens un daudz fotografēju upi un tiltu) to šķērsoju. Uztrauktais puisēns līdz manim nemaz netika, mazāk stresa pašam.

Sākumā izskatījās daudzmaz normāli (kas nu kuram normāli)...

No sāna arī vēl nav tik traki...

Bet pēc šķērsošanas ieraudzīju no īstās puses.

Nobeigumā pateikšu ne tikai brāļu Kaudzīšu vārdus (Reinis un Matīss), bet arī to, ka ar ekspedīcijas norisi esmu ļoti apmierināts - lielisks veids, kā pavadīt brīvdienu! Bet secinājumi saistībā ar GP gan varēja būt labāki. Nu neko - pēc nedēļas apgūšu mazbānīša līniju Valmiera-Cempi-Jaunvāle! Ja kādam ir interese, var droši pievienoties, piedzīvojumu nekad nav par daudz!

P.S. Bilžu viennozīmīgi ir vairāk, bet šeit priekšstata gūšanai pietiks. Ja nepietiks, izslēdziet datoru un ejiet ārā bildēt savas! 

Nākamais ieraksts gaidāms uz visnotaļ mākslinieciskas nots - atklāšu savu rakstnieka debiju noveļu skricelēšanas mākslā.

Saudzējiet sevi un tiekamies drīz!

Pārspēt Traktoru ir utopija!

Labvakar, biedri!

Pirms teju trejdeviņām dienām es piedzīvoju savas dzīves mulsuma un prieka apvienojuma mirkli...

Tas viss sākās otrdien, 23. oktobrī. Diena bija saulaina, laiks bija labs un ziemeļvējš kutināja manus vaigu galus. Es pamodos (ieteicams pamosties, ja pa dienu ko plānojat darīt). Uzēdis brokastu tiesu, taisnā ceļā devos uz skolu, kur mani gaidīja kārtējais seminārs Tūrismā un vidē. Lieki neiesvīdis, semināru aizvadīju labi, devos uz Akojām. Tieši tad sākās manas dzīves īpašākais piedzīvojums...

Akojās veicu vizīti dušā, redzēju dažus cilvēkus un kārtoju somu braucienam uz Rīgu. Galvā vēlās miljons domas, acu priekšā ņirbēja "Traktor" emblēma savienojumā ar kreklu. Arī man ir "Traktor" krekls, bet neuzdrošinājos to tajā dienā uzvilkt - mani nomāca domas par manis iespējamu apsēdināšanu kādā tatāru barā ar tādiem pašiem krekliem, kā man. Un iespējamā Dinamo fanu neapmierinātība pēc spēles.
Iedreboties kreisajai kājai, nonācu pie secinājuma, ka kreklu paņemšu līdzi, bet mugurā nevilkšu...

Rudens vējš turpināja kutināt manus vaigus, saule joprojām spīdēja spoži un sildīja studentu iecienītākā veikala "Tornis" jumtu. Es stāvēju pieturā "Ausekļa iela" un nepacietībā nokurināju vienu ķiršu cigareti. Autobuss arvien nenāca... Tas brauca.
Ievēlies autobusā, ieņēmu stratēģiski svarīgākās pozīcijas un atvēru grāmatu. Man patīk lasīt grāmatas autobusā, tādā veidā pasmeļoties zināšanu akā un pilnveidojot sava vārdu krājuma vācelīti. Grāmata ievērojami saīsināja ceļu līdz Rīgai. Protams, ne jau burtiski, jo ceļa garums Valmiera-Rīga tik un tā ir 107 km. Leiča (mana brauciena patiesais vaininieks un kūdītājs, bet paldies viņam) iepriekšējā dienā ieteica izkāpt Teikas starppilsētu autobusu pieturā. Šī ieteikuma brīdī es dzēru karstu kafiju un ieteikumu atzinu par labu esam. Kāpēc ne?
Izkāpu jau minētajā pieturā Lielvārdes ielā, kur man nekavējoties piesējās čalis ap 50 gadu vecs un sāka stāstīt par dullajiem autobraucējiem, kas šeit braucot. Viņš pats teicās automobili vadām ekselenti un daudz labāk par tiem trakajiem... Pāris reizes pamāju ar galvu, domās nosodīju Leiču par kavēšanos - man bija jāklausās cilvēka ar krēsla intelektu viedajos atzinumos par žiguļiem... Vispār autobusu pieturu sabiedrība liek nedaudz iesvīst un aizdomāties, ka ar autobusu vairs tik ļoti nepatīk braukt, bet tiesības kārtot arī slinkums.

Rīgā laiks bija siltāks, bet saule bija paslēpusies aiz mākoņiem. Beidzot ieradās Leiča. Starp mums nekavējoties iesākās spraigas diskusijas par cesvaiņilu Jāni Ozolu no Druvienas un vakara spēli Arēnā Rīga. Lieki piebilst, ka tajā dienā es iepazinos ar tirdzniecības centru "Domina" un Rīgas sabiedriskā transporta maģisko burvību.
Pasēdējuši pie alus kausa namatēva dzīvoklī, veiklu soli devāmies uz autobusa pieturu, lai dotos uz Arēnu vērot KHL (nezinātājiem - Kontinentālā Hokeja Līga) zvaigžņu spēli, kas atkal notika Rīgā. Savā starpā tikās tā brīža KHL līdervienība, utopiski nepārspējamā Čeļabinskas "Traktor" un traktoristu agrāko sezonu taktikas (daudz zaudēt ar mērķi netikt play-off) izmantotāja šogad - Rīgas "Dinamo".
Ieejot Arēnā Rīga, pirmā doma bija nerunāt skaļi par spridzekļu izvietošanas iespējām sporta infrastruktūras celtnēs un izvairīties no acu kontakta ar tatāriem. Drīz vien ieņēmām vietas 117. sektorā (vieta galīgi garām, pašā stūrī un pilns ar pensionāriem, kuri ar lielāku aktivitāti skatās "Panorāmu", nevis hokeju). Spēle sākās.
Jāsaka, ka dzīve spēle izskatās daudz vienkāršāka un prātā iešaujas nevis 5. kalibra revolvera lode, bet gan doma par to, ka Galviņš, Džonsons un Rautakallio (Pekucis) arī ir tikai cilvēki, tikai ar slidām kājās.

Otrā perioda sākumā ieņēmām iepriekš noskatītās vietas pirmajās rindās, tūlīt aiz Andreja Mezina vārtiem. Pavērās lielisks skats, es pirmo reizi dzīvē dzirdēju 20gadīgā "Traktor" līdera Jevgēņija Kuzņecova balss vibrācijas... Neaizmirstams brīdis!

"Dinamo" spēlēja cienījami, šoreiz savu balsi nobļāvu par viņiem, kaut gan sirdī jutu līdzi arī Traktoram. Man šajā spēlē nebija zaudētāju, tikai ieguvēji. Arēnas otrā galā bija sapulcējušies cilvēki tumšos tērpos un ar karogiem līdzīgiem veidojumiem rokās. Varēja dzirdēt viņus ik pa laikam iekliedzamies un uztraukti vicinot karogus. Ja to sauc par fanu sektoru, tad uz to cilvēku skaitu viņi bija vairāk kā nepieklājīgi klusi.

Mēs ar Leiču turpinājām iekustināt 102. sektoru, cilvēki piedūrās un panesās mums līdzi - drīz vien nedzirdējām fanu sektoru, jo mūsu pašu lakstīgalu balsis bija gana skaļas. Spēle beidzās ar likumsakarīgu "Traktor" uzvaru ar rezultātu 5:3. Arī es iemetu savu sajūsmas pagalīti kopējā emociju ugunskurā...
Kaspars (tas, kurš Daugaviņš) no sajūsmas apsēdās padomāt:

Rudens lietus pilināja savas lāses man uz sejas un matos, cilvēku bari plūda uz pilsētas centra pusi. Mēs devāmies mājup. Sirdī ielija patīkams pēchokeja nogurums un prieks par lielisko spēli. Mūsējie uzvarēja jebkurā gadījumā un atkal pierādījās aksioma: "Pārspēt Traktoru ir utopija!"
Pie namatēva nevilšus iesēdējām vēl dažus aliņus un iesaistījāmies bass-batlā ar dullo namatēva kaimiņu. Esot reāli pieriebies klausīties tā baltkrieva garāžas mūziku.
No rīta, iestiprinājušies ar sportistu brokastīm, devāmies auļot uz autobusu pieturu, lai mani nogādātu uz Valmieru, kur jau bija sākusies Pētījumu Metodoloģija Akoju zālītē. Lekciju veiksmīgi nokavēju un metos atpakaļ akadēmisko jaukumu virpulī. Mīlas viesulis!

Ievēlies savā mīļajā gultā ar puķaino gultasveļu un zeķēm, aizdomājos - tas ir liktenis! Tikai komanda, kuras nosaukums ir "Traktor" un kuras emblēmā ir lācis un hokeja nūja (pilnībā atbilstoši nosaukumam), var sniegt tādu estētisku baudījumu un gandarījumu! Inkrementāli pakasījis kāju, devos ēst. Mans dzīves lielākais piedzīvojums bija izdzīvots...

Pa kreisi esošajā attēlā redzami abi šī piedzīvojuma izdzīvojušie - Cimzes Jānis un Leiča, tiesa, mēs esam redzami bildes kreisajā pusē un neskaidri. Centrā redzams Ozolu Jānis (totāls sieviešu magnēts un apbrīnas objekts) un Hektors:




Lai Jums saulaina diena un saudzējiet sevi!