Pirms teju trejdeviņām dienām es piedzīvoju savas dzīves mulsuma un prieka apvienojuma mirkli...Tas viss sākās otrdien, 23. oktobrī. Diena bija saulaina, laiks bija labs un ziemeļvējš kutināja manus vaigu galus. Es pamodos (ieteicams pamosties, ja pa dienu ko plānojat darīt). Uzēdis brokastu tiesu, taisnā ceļā devos uz skolu, kur mani gaidīja kārtējais seminārs Tūrismā un vidē. Lieki neiesvīdis, semināru aizvadīju labi, devos uz Akojām. Tieši tad sākās manas dzīves īpašākais piedzīvojums...
Akojās veicu vizīti dušā, redzēju dažus cilvēkus un kārtoju somu braucienam uz Rīgu. Galvā vēlās miljons domas, acu priekšā ņirbēja "Traktor" emblēma savienojumā ar kreklu. Arī man ir "Traktor" krekls, bet neuzdrošinājos to tajā dienā uzvilkt - mani nomāca domas par manis iespējamu apsēdināšanu kādā tatāru barā ar tādiem pašiem krekliem, kā man. Un iespējamā Dinamo fanu neapmierinātība pēc spēles.
Iedreboties kreisajai kājai, nonācu pie secinājuma, ka kreklu paņemšu līdzi, bet mugurā nevilkšu...
Rudens vējš turpināja kutināt manus vaigus, saule joprojām spīdēja spoži un sildīja studentu iecienītākā veikala "Tornis" jumtu. Es stāvēju pieturā "Ausekļa iela" un nepacietībā nokurināju vienu ķiršu cigareti. Autobuss arvien nenāca... Tas brauca.
Ievēlies autobusā, ieņēmu stratēģiski svarīgākās pozīcijas un atvēru grāmatu. Man patīk lasīt grāmatas autobusā, tādā veidā pasmeļoties zināšanu akā un pilnveidojot sava vārdu krājuma vācelīti. Grāmata ievērojami saīsināja ceļu līdz Rīgai. Protams, ne jau burtiski, jo ceļa garums Valmiera-Rīga tik un tā ir 107 km. Leiča (mana brauciena patiesais vaininieks un kūdītājs, bet paldies viņam) iepriekšējā dienā ieteica izkāpt Teikas starppilsētu autobusu pieturā. Šī ieteikuma brīdī es dzēru karstu kafiju un ieteikumu atzinu par labu esam. Kāpēc ne?
Izkāpu jau minētajā pieturā Lielvārdes ielā, kur man nekavējoties piesējās čalis ap 50 gadu vecs un sāka stāstīt par dullajiem autobraucējiem, kas šeit braucot. Viņš pats teicās automobili vadām ekselenti un daudz labāk par tiem trakajiem... Pāris reizes pamāju ar galvu, domās nosodīju Leiču par kavēšanos - man bija jāklausās cilvēka ar krēsla intelektu viedajos atzinumos par žiguļiem... Vispār autobusu pieturu sabiedrība liek nedaudz iesvīst un aizdomāties, ka ar autobusu vairs tik ļoti nepatīk braukt, bet tiesības kārtot arī slinkums.
Rīgā laiks bija siltāks, bet saule bija paslēpusies aiz mākoņiem. Beidzot ieradās Leiča. Starp mums nekavējoties iesākās spraigas diskusijas par cesvaiņilu Jāni Ozolu no Druvienas un vakara spēli Arēnā Rīga. Lieki piebilst, ka tajā dienā es iepazinos ar tirdzniecības centru "Domina" un Rīgas sabiedriskā transporta maģisko burvību.
Pasēdējuši pie alus kausa namatēva dzīvoklī, veiklu soli devāmies uz autobusa pieturu, lai dotos uz Arēnu vērot KHL (nezinātājiem - Kontinentālā Hokeja Līga) zvaigžņu spēli, kas atkal notika Rīgā. Savā starpā tikās tā brīža KHL līdervienība, utopiski nepārspējamā Čeļabinskas "Traktor" un traktoristu agrāko sezonu taktikas (daudz zaudēt ar mērķi netikt play-off) izmantotāja šogad - Rīgas "Dinamo".
Ieejot Arēnā Rīga, pirmā doma bija nerunāt skaļi par spridzekļu izvietošanas iespējām sporta infrastruktūras celtnēs un izvairīties no acu kontakta ar tatāriem. Drīz vien ieņēmām vietas 117. sektorā (vieta galīgi garām, pašā stūrī un pilns ar pensionāriem, kuri ar lielāku aktivitāti skatās "Panorāmu", nevis hokeju). Spēle sākās.
Jāsaka, ka dzīve spēle izskatās daudz vienkāršāka un prātā iešaujas nevis 5. kalibra revolvera lode, bet gan doma par to, ka Galviņš, Džonsons un Rautakallio (Pekucis) arī ir tikai cilvēki, tikai ar slidām kājās.
Otrā perioda sākumā ieņēmām iepriekš noskatītās vietas pirmajās rindās, tūlīt aiz Andreja Mezina vārtiem. Pavērās lielisks skats, es pirmo reizi dzīvē dzirdēju 20gadīgā "Traktor" līdera Jevgēņija Kuzņecova balss vibrācijas... Neaizmirstams brīdis!
"Dinamo" spēlēja cienījami, šoreiz savu balsi nobļāvu par viņiem, kaut gan sirdī jutu līdzi arī Traktoram. Man šajā spēlē nebija zaudētāju, tikai ieguvēji. Arēnas otrā galā bija sapulcējušies cilvēki tumšos tērpos un ar karogiem līdzīgiem veidojumiem rokās. Varēja dzirdēt viņus ik pa laikam iekliedzamies un uztraukti vicinot karogus. Ja to sauc par fanu sektoru, tad uz to cilvēku skaitu viņi bija vairāk kā nepieklājīgi klusi.
Mēs ar Leiču turpinājām iekustināt 102. sektoru, cilvēki piedūrās un panesās mums līdzi - drīz vien nedzirdējām fanu sektoru, jo mūsu pašu lakstīgalu balsis bija gana skaļas. Spēle beidzās ar likumsakarīgu "Traktor" uzvaru ar rezultātu 5:3. Arī es iemetu savu sajūsmas pagalīti kopējā emociju ugunskurā...
Kaspars (tas, kurš Daugaviņš) no sajūsmas apsēdās padomāt:
Pie namatēva nevilšus iesēdējām vēl dažus aliņus un iesaistījāmies bass-batlā ar dullo namatēva kaimiņu. Esot reāli pieriebies klausīties tā baltkrieva garāžas mūziku.
No rīta, iestiprinājušies ar sportistu brokastīm, devāmies auļot uz autobusu pieturu, lai mani nogādātu uz Valmieru, kur jau bija sākusies Pētījumu Metodoloģija Akoju zālītē. Lekciju veiksmīgi nokavēju un metos atpakaļ akadēmisko jaukumu virpulī. Mīlas viesulis!
Ievēlies savā mīļajā gultā ar puķaino gultasveļu un zeķēm, aizdomājos - tas ir liktenis! Tikai komanda, kuras nosaukums ir "Traktor" un kuras emblēmā ir lācis un hokeja nūja (pilnībā atbilstoši nosaukumam), var sniegt tādu estētisku baudījumu un gandarījumu! Inkrementāli pakasījis kāju, devos ēst. Mans dzīves lielākais piedzīvojums bija izdzīvots...
Pa kreisi esošajā attēlā redzami abi šī piedzīvojuma izdzīvojušie - Cimzes Jānis un Leiča, tiesa, mēs esam redzami bildes kreisajā pusē un neskaidri. Centrā redzams Ozolu Jānis (totāls sieviešu magnēts un apbrīnas objekts) un Hektors:Lai Jums saulaina diena un saudzējiet sevi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru