svētdiena, 2014. gada 7. decembris

Auto ekspedīcija "Puikule - Valmiera" - pa Smiltenes bānīša pēdām

Arī Smiltenē savulaik ir bijis dzelzceļš un vilcienu satiksme! Tiesa, tikai līdz 1971. gada aprīlim, ja nemaldos. Bet ne par šaursliežu dzelzceļu vēsturi šoreiz.

(#R.I.P. Smiltenes dzelzceļš (1912-1971)).

Šoreiz rakstu par to, kas no šīs vēstures ir palicis pāri un ko no tā visa var redzēt mūsdienās Puikules un Valmieras apkārtnē.
Atsevišķiem lasītājiem būs arī iespēja pagremdēties 2012. gada ViA Kāju rallija atmiņās (dažiem tādas arī ir), kad soļojām no Dikļiem līdz Dzelzītim Valmierā.

Raksturbilde / kolāža.
Jāatzīst, ko redzēt tur tiešām ir! Protams daudz vairāk būtu bijis iespējams redzēt, nesteidzīgi ejot ar kājām, tomēr ziemīgie laika apstākļi negrib dot man šādu iespēju, neriskējot ar pēc tam sekojošām veselības problēmām vai attapšanos meža vidū ziemas naktī, kas tagad sākas jau pēc 16:00...
Tāpēc mēs braucām.

TAIMLAINS:
- Par Smiltenes apkārtnes dzelzceļu apsekošanu esmu rakstījis jau agrāk (vairāk info iespējams rast šeithttp://johncimze.blogspot.com/2012/11/ekspedicija-cimze-un-mazbanitis.html ).
- Pirms diviem mēnešiem atgriezos no 2 dienu velo ekspedīcijas "Rūjiena - Pērnava" (spektakulārā atskaite ar gana daudz dzelzceļa mantojuma vizualizācijām rodama šeithttp://www.johncimze.blogspot.com/2014/10/mazbanisa-ekspedicija-ir-noslegusies.html ).
- Arī Valkas pusē redzamas mazbānīša līnijas atliekas: (http://www.johncimze.blogspot.com/2014/03/mazbanisa-ekspedicija-walk-rujen-2014.html ).


Šoreiz viesojāmies Puikules - Valmieras posmā. ~40 km garajā posmā saglabājies visnotaļ kupls skaits industriālā mantojuma liecību, kas liek manā galvā sagriezties pārdomu virpulim un no sajūsmas kaut kam iekņudēties pakrūtē...

2014. gada 3. decembris. Ziemas rīts. Ārā spīd saule. Ļoti plāna sniega sega. Akojas. Divi vīri ar ciešu apņemšanos apsekot mazbānīša līniju. Opel. Aiziet!
Pa taisno devāmies uz Puikules staciju un bez žēlastības sākām veikt apsekojumu ar foto fiksāciju.

Pirmais attēls daudziem gan jau sagādā visnotaļ jūtamu satisfakciju un pat frustrāciju. Gudrīši pastrādājuši pie Puikules stacijas uzraksta "uzlabošanas":
Amizantā Kules stacija.
Puikules stacijas eksterjers diemžēl mani pārāk neuzrunāja, interjers ne tik. Ir žēl skatīties, kā šāds mantojums iet postā un netiek izmantots nekā citādi, kā vien demolēšanas vēlmju apmierināšanai. 
Puikules stacija. Eksterjers.
Mūsdienās vientulības apdzīvota.

Ieeja stacijā.
Puikules stacija. Interjers.
 Iekšā jūtama izteikta viesmīlība un svētku gars! Tā vien liekas, ka tūlīt no citas istabas iznāks dzelzceļnieks ar sārtiem vaigiem un platu smaidu sejā.
NONSENSS!
Tur (diemžēl) nekā tāda nav! Varbūt kādreiz...
Tālāk mēs devāmies uz apdzīvotu vietu ar nosaukumu Ozoli, kas atrodas starp Puikuli un Ozolmuižu. Ozolos ātri vien uzgājām brangi apaugušu dzelzceļa valni. Kur gadījies, kur ne - manas visu redzošās acis aši vien pamanīja ko tiešām iespaidīgu. Kas tas bija? Par to tālāk.

Pēc neilga skrējiena pa sniega pilno zāli, es, nedaudz aizelsies, nonācu līdz sevis noskatītajam Ziemassvētku brīnumam. Tas bija TAS! Dzelzceļa tilts pār Iģes upīti vai pareizāk būtu teikt - šī tilta atliekas. Spektakulāri!
Savulaik normāls tilts.
Izbraucot no Ozoliem, devāmies uz Ozolmuižu, kur savulaik viesojusies Vidzemes Jauno Ģeogrāfu skolas (VJĢS) Sv. Brīvdabas kārta (attāls radinieks annuālajam ViA Kāju rallijam). Jau ceļā uz Puikules staciju bijām noskatījuši labus foto spotus, tāpēc nekautrējāmies šeit apstāties, fotografēt un pat iemēģināt jauno Ozolmuižas ezera ledu, kurš izrādījās stiprāks par mums. Tas labi.
Aiz auss vēl nedaudz aizķēries jaunības dullums būs pietiekami labs arguments augstākminētajām aktivitātēm.
Ozolmuiža.
Stiprs ledus un Ozolmuižas ezers.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Dikļu apkārtni, kur mūs ar milzu nepacietību jau gaidīja vecā mazbānīša līnija. Iebraucām tādos džungļos, kur savu mūžu nebūtu domājuši braukt (lai gan Mārtiņš teicās tur būt jau otro reizi). Pafotografējām dzelzceļa atliekas, pafotografējāmies paši uz meža cūku šaušanas steķiem un slidinājāmies tālāk.
Dikļu tuvumā saglabājusies agrākās dzelzceļa līnijas stacijas ēka, kas pēc sava ārējā dizaina / eksterjera ļoti atgādina Zilaiskalnā redzētās štancētās staļinisma (zināms arī kā Staļina klasicisms) stila ēkas. Iespējams, šī ir viena no stacijām, kas pēc Otrā pasaules kara postījumiem atjaunota.
Dikļu stacija (mūsdienās cilvēku apdzīvota).
Turpat tiešā stacijas tuvumā mētājās dzelzceļa gulšņi, kurus nekavējoties izkašāju no sniega pulvera, lai tos bez žēlastības piefiksētu ar foto kameru. Izdevās!

Tālāk bija iespēja redzēt tādus brīnumus kā dzelzceļa sliedes iekausētas asfaltā. Teiksiet, nav tiesa? Teikšu, ka ir gan! Lūk vizualizācija zemāk. Šeit mēs Kāju rallijā pirms 2 gadiem atpūtāmies.
Sliedes 2014. gada decembrī.
Kas vēl ievērības cienīgs palicis šajā slēgtās dzelzceļa līnijas posmā?
Dodoties uz Valmieras pusi acīgam vērotājam garām nepaslīdēs Zilākalna stacijas ēka (arī cilvēku apdzīvota) un Kocēnu stacijas ēka (tas pats). 
Zilākalna stacijas ēkā mēs pirms 2 gadiem saimniekiem paprasījām ūdeni, lai varētu uztaisīt zaptsūdeni mums pašiem vien zināmām vajadzībām. 
Ja kāds pamanīja, Zilākalna stacijas ēka ir tipisks Krievijas impērijas laiku šaursliežu dzelzceļu stacijas ēku paraugs. Līdzīgas ēkas joprojām redzamas, piemēram, Ainažos, Ārciemā un Jāņparkā Valmierā.
Turpat netālu ziemas saulē jau gozējās Kocēnu stacijas staltais stāvs, kuram tā vien gribējās ātrāk paiet garām žilbinoši balto suncīšu zobu atspīduma saulē dēļ. 
Zilākalna stacijas ēka. 

Dikļu stacijas ēka.
Tā nu mēs nonācām (vai pareizāk teikt - nobraucām) līdz Beitēm, kur Dainītis dzīvo (vismaz dzīvoja, ja vairs nedzīvo). Dažiem Beites un Kāju rallijs atgādinās mūsu toreizējo pasēdēšanu ar Dainīti pie dzelzceļa tilta pār Anuļu, kur dažām Kāju rallija dalībniecēm tika veltīta neviltota uzmanība.
Ja nemaldos, šis ir visu laiku augstākais šaursliežu dzelzceļa tilts Latvijā! Un tas atrodas tepat pie Valmieras. Varu pačukstēt slēpņotājiem - tur ir, ko meklēt.
Bānīša tilts pār Anuļu.
Šis bija mūsu ekspedīcijas pēdējais mērķis. Iebraukuši Depo (ne jau iekšā), devāmies uz Akojām, kas mūs jau gaidīja ar baltajām plītīm un saules stariem logos. Romantika.

Tas īsumā par to, kādus industriālā mantojuma paraugus iespējams redzēt posmā starp Puikuli un Valmieru. Man gan jāatzīst, ka dzelzceļa tiltu un to atlieku šajā posmā ir krietni vairāk, bet tie nav ar mašīnu pieejami (vai piebraucami), tāpēc šoreiz tie netika piefiksēti. Zinu gan, ka savā arhīvā varu atrast šo objektu bildes no citiem gadiem, bet tas jau būs cits stāsts.

Dažas stundas saulainā ziemas dienā lieliski pavadītas, fotografējot, braucot un meklējot sen aizmirstas vēstures liecības - lieliska diena!

Es uz meža cūku šaujamā steķa,
Nobeigumā pateikšu ne tikai brāļu Kaudzīšu vārdus - Reinis un Matīss -, bet arī to, ka šobrīd tiek rūpīgi strādāts pie nedaudz mega-apjomīgas atskaites par piedzīvojumiem Vidzemes Augstskolas bakalaura studiju laikā un Akoju laikā. 
Pa kreisi esmu redzams es ar brillēm uz steķa ar ziemas mākoņiem fonā. Bija skaista diena!

Pieejamais materiāls tiks bagātīgi papildināts ar manā rīcībā esošiem fotomateriāliem - daudziem būs iespēja sevi redzēt manā elitārajā kompānijā.
Tautai savi varoņi ir jāpazīst!

Uz drīzu tikšanos!

piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Tyntosaurus Rex - mīts vai absurda patiesība?

Labdien, cienījamie un cienījamās!

Šoreiz pastāstīšu par saviem National Geographic cienīgajiem novērojumiem Valmieras pilsētā pēdējā mēneša laikā.
Kā jau visiem labi zināms, dabā ir dažādas dzīvnieku (tajā skaitā - zīdītāju) sugas, kur katrai sugai un pasugai ir savas īpatnējas uzvedības un ārējā izskata atšķirības. Šis gadījums noteikti nav izņēmums. Runa ir par pēdējo divu mēnešu laikā aktivizējušos Tyntosaurus Rex pasugu, kas arvien biežāk sāk parādīties Valmieras studentu kojās un ielās.
Kas īsti ir šie radījumi un kas tos visvairāk raksturo - par to turpinājumā.

Man uzreiz jāpiebilst, ka manā rīcībā pagaidām vēl nav nevienas Tintozaura (latviskais nosaukums) fotogrāfijas, kur šis burvīgais radījums būtu skaidri redzams.

Nakts laikā, kad tintozauri kļūst aktīvi, cilvēkiem labāk nerādīties uz ielas. Klīst nostāsti, ka, satiekot tintozaurus tumšā apgaismotā Valmieras naktī, ir pavisam viegli iekļūt viņu tīklos un attapties, ka TU tagad arī esi viens no tintozauriem...

Neliels bioloģiskais pārskats par Tyntosaurus Rex:

- Nakts dzīvnieki (dienā redzami vien atsevišķi īpatņi, vairāk agrās rīta stundās);
- Divu dzimumu pārstāvji (vīrišķi un sievišķi);
- Piemīt tieksme kļūt hiperaktīviem mainīga apgaismojuma un skaņu ietekmē;
- Lielākā sugas īpatņu vājība ir alkoholiskie dzērieni, kurus parasti lieto cilvēki;
- Vairošanās process pagaidām nav līdz galam noskaidrots / ir neskaidrs;
- Ļoti komunikablas būtnes, ātri atrod sev līdzīgos;
- Piemīt periodiska atmiņas trūkuma pazīmes;
- Maina / met ādu katru dienu;
- Met;
- Rīta stundās mēdz attapties sev neierastos areālos;
- Noliedz savu eksistenci.

Reportāža:

Nesen man bija tā veiksme fiksēt dažu šīs sugas īpatņu iknaktišķās darbības. Tapa reportāža, diemžēl - bez skaidrām bildēm.

"Pirmajā brīdī, kad es ieraudzīju šos cēlos dzīvniekus - tintozaurus - es nespēju noticēt savām acīm! Tie bija tieši tādi, kā es biju par tiem dzirdējis. Pirmajos tintozauru darbības mirkļos šie četri īpatņi izlīda no savām alām, lai dotos uz pilsētas centru baroties. Kādu laiku vēroju viņus nemanīts, līdz viens no viņiem (acīmredzot visizslāpušākais) mani pamanīja. Uzreiz sākās dīvainas komunicēšanas darbības no šī dzīvnieka puses, kas man attāli atgādināja apreibuša cilvēka izdotas skaņas. Sapratu vien to, ka viņš grib alkoholiskam dzērienam līdzīgu priekšmetu. Sapratu arī to, ka man steidzami jātiek prom no šīs vietas, ja negribu pats kļūt par vienu no viņiem.
Paveicās, tiku prom. 

Tintozauriem rieksta laiks sācies."

Nākamā reize, kad manīju šos neparastos radījumus, bija Valmieras centra rajonā (precīzu vietu nenosaukšu). Atkal dzirdēju šīs apreibušam cilvēkam raksturīgās skaņas, kas tomēr vairāk atgādināja kaut ko ārpus šīs dimensijas. Jāpiebilst, ka ar diskrētumu šiem radījumiem nudien nav nekāda sakara.
Paslēpos aiz pudelei līdzīga priekšmeta un gaidīju, kas notiks tālāk. Tintozauru pulks (tintozauri parasti redzami pulkos) bija ļoti skaļš un acīmredzot atgriezās no barošanās. Šis troksnis nedaudz atgādināja kaut ko līdzīgu vienai no Andra Kiviča dziesmām, tomēr vārdus saprast nevarēju. Man paveicās - viņi mani noturēja par vienu no savējiem. Visbiežāk viņus esmu redzējis ar pudelēm līdzīgiem priekšmetiem ķetnās. Turpinādami izdvest šīs dīvainās skaņas, viņi pagāja man garām, pat nenojauzdami, ka viņu eksistences noslēpums beidzot ir atklāts.

Dārgais lasītāj, ja tev kādreiz dzīvē gadās uzskriet virsū kādam no šiem radījumiem - tintozauriem -, nebaidies!
Vislabāk atgaiņāties ar pilnu alkoholiskam dzērienam līdzīga dzēriena pudeli. Tas ir vienlaikus inovatīvi un efektīvi!
Ja tu pats esi kļuvis par tintozauru (un iemācījies lasīt), atceries, ka vienmēr ir izeja! Piemēram, durvis, vārti, skurstenis utt.

Pagaidām esmu izveidojis unikālu un realitātei pietuvinātu Tyntosaurus Rex iespējamo izskatu to dabiskajā vidē:

Tāds īsumā ir mans pēdējā mēneša zinātniski akadēmiskais apskats par Tyntosaurus Rex pasugu.
Ja tev ir bijusi līdzīga pieredze, dalies! Esi amēba!

Ar cieņu,
Jūsu Cimze.

piektdiena, 2014. gada 10. oktobris

Mazbānīša ekspedīcija ir noslēgusies!

Ekspedīcija ir oficiāli noslēgusies. Vēl pie tam - ar uzviju!
Kāpēc tā? Tāpēc, ka pasākums pats par sevi bija ļoti izdevies un pilns ar piedzīvojumiem. Kādus piedzīvojumus es un Klāvs izdzīvojām - par to arī šajā rakstā.

Vispirms iepazīstināsim ar abiem šī stāsta varoņiem - es - Jānis (Cimze) un Klāvs (Klavesīns). Nepievērst uzmanību bilžu kvalitātes atšķirībām - es fotografēju ar gudro tālruni, kamēr Klāvs ar nopietnāku aparatūru, no kuras nevar piezvanīt.
Jānis S.
Klāvs V.
Bija agrs sestdienas rīts. 4. oktobris. Migla. Kā jau ikvienu atbildīgu Latvijas pilsoni ar vēlēšanu tiesībām (vismaz 18 gadus vecs, Latvijas Republikas pilsonis, adekvāta persona), arī mani jau no paša rīta bija pārņēmis pirmsvēlēšanu satraukums - sirds lēkāja aši un jautri. Ne tikai vēlēšanu, bet arī neliela klepus un mazbānīša ekspedīcijas sākuma dēļ.
Devāmies vēlēt uz pavisam netālu esošo 913. vēlēšanu iecirkni (4 stāvus zem mums) un izdarījām savu izvēli. Pilsoņa pienākums godīgi izpildīts!

Tālāk mūsu ceļš veda uz Valmieras AO, kur mēs kāpām iekšā autobusā, pirms tam bagāžas nodalījumā un salonā ievietodami savus ciskudriļļus. Gandrīz neievietojām ne pārāk iecietīga šofera dēļ, tomēr mūsu pārliecināšanas spējas ņēma virsroku.
Devāmies ceļā uz Rūjienu.

Rūjienā mūs sagaidīja nedaudz biezāka migla, kā tā bija Valmierā. Tomēr tas nebūt nebija kas tāds, kas mūs atturētu no došanās ekspedīcijā uz igauņu zemi. Saeļļojām riteņus un devāmies ceļā.
Pirmās agrākā dzelzceļa liecības mūsu ceļā bija agrākā platsliežu dzelzceļa stiga, kas Latvijas pusē ir jūtami aizaugusi. Vecās Rūjienas pieturvietas perons gan saglabājies + pat dzelzceļa gulšņi zemē palikuši.
 
Šeit vēl 1996. gadā kursēja vilciens
Dodoties tālāk uz ziemeļiem, nonācām līdz Ķirbēniem / Ķirbeļiem un Ipiķiem, kur satikām arī pirmos draudzīgos suncīšus, kuri tik ļoti gribēja ar mums draudzēties, ka pat skrēja mums pakaļ. Tiesa, viņi bija nekaitīgi (naudu un cigaretes neprasīja). Jauki gan, cik viesmīlīgi dzīvnieki Latvijas galējos ziemeļos sastopami!
Jāpiebilst, ka no dzelzceļa infrastruktūras šajā apvidū nekas daudz nav palicis. Tikai aizaugusi stiga un pamestas ēkas Ipiķu pagastā. Tāds izmirums sen nebija redzēts.


Autora piezīme: Mazbānīša ekspedīcija šajā gadījumā drīzāk būtu jāpārsauc par Bānīša vai Lielbānīša ekspedīciju, jo posmā starp Rūjienu un Pērnavu pārsvarā redzamas tikai platsliežu, nevis šaursliežu dzelzceļa atliekas. Iemesls: pēc Otrā pasaules kara iznīcinātā šaursliežu dzelzceļa līnija vairs netika atjaunota un tās vietā izveidoja platsliežu dzelzceļa līniju Rīga - Rūjiena - Pērnava - Tallina.

Dzelzceļa vagons Meizakilā
Nokļuvuši Igaunijā, mēs bijām patīkami pārsteigti, jo pirmais, kas mūs sagaidīja bija... asfalts! Labs asfalts. Meizakilā apstājāmies uz pusdienu pauzi. Drīz vien vietas uz netālu esošā soliņa ieņēma vietējie sīņi (vīri komforta gados), kuri runāja tādās balsīs, kas dzirdētas vienīgi ārpus mūsu galaktikas... Smēķēšanas un alkoholisma pieredze bija acīmredzami pamatīgi nostiprināta. Tuvākais personāžs, kuru mēs iedomājāmies, kam varētu būt līdzīga balss, ir Dārts Veiders no "Zvaigžņu kariem"... Ja spējat iztēloties Dārtu Veideru, tikai ar krietni zemāku un čerkstošāku balsi, kur pa vidu ik pa brīdim var sadzirdēt pa kādam igauņu valodas vārdam, tad jūs zināt, kā runāja šie trīs īpatņi. Mēs nespējām valdīt smieklus. Trīs igauņu džentlmeņi laikam to pamanīja un sāka savās ārpusgalaktikas balsīs kaut ko ķērkt (labākais apzīmējums viņu runas stilam) uz mūsu pusi. Laikam apvainojās. Mēs nolēmām doties tālāk uz Meizakilas agrāko staciju, kur vēl saglabāts dzelzceļa vagons un sliežu posms (augstāk attēlos).

Ņemot vērā, ka agrākā dzelzceļa līnija Meizakilas apkārtnē bija aizaugusi, devāmies uz nākamo stacijas vietu Kilingi-Nommē pa asfaltu. Šāda ceļa izvēle pagarināja mūsu kopējo maršruta garumu, bet tas mūs neuztrauca. Ne vella!
Ierodoties Kilingi-Nommē, dzelzceļa līnijas atliekas tika atrastas ātri. Attēlos zemāk. Stacijas ēka celta padomju laikos, par to šaubu nav. Neizskatījās, ka šobrīd tā tiktu jebkādā veidā apsaimniekota. Vienīgi grafiti mākslinieki par to izrāda interesi.
Klāvs, riteņi un bānīša ceļš
Kilingi-Nommes dzelzceļa stacijas ēka

Kilingi-Nommē mēs - varonīgie ekspeditori - apciemojām vietējo pārtikas veikalu "Toidukaubad". Veikala piedāvājuma klāsts bija gana plašs, tāpēc izvēlējāmies ūdeni un cepumus. Pie veikala ieraudzījām padomju mantojumu automašīnas izskatā. Automašīnā sēdēja, iespējams, bēdīgākais igauņu suns everā (attēlā pa labi), kuru Klāvs nekautrējās piefiksēt. Bija tā vērts.
Bēdīgs suns 
Drīz vien ripojām ārā no šis visnotaļ omulīgās igauņu mazpilsētas un nokļuvām atpakaļ uz šosejas. Līdz Pērnavai bija palikuši vēl nedaudz virs 40 km. Ātri vien aizripojām līdz Surju, kur griezām stūres pa labi un devāmies uz agrāko dzelzceļa līniju veikt inspekcijas jebšu apsekošanas darbus. Nokļuvuši pie kārotās dzelzceļa līnijas, izlēmām doties uz Pērnavu pa agrāko sliežu līniju, kur tagad ir mainīga rakstura zemes ceļš. Iesākumā nepatīkamo šķembu bērumu drīz vien nomainīja patīkams un baudāms zemes ceļš. Tālāk atradām ko tiešām ievērības cienīgu - Surju stacijas ēku ar palīgēkām.

Surju stacija un daļa palīgēku ir saglabājušās vēl no šaursliežu dzelzceļa laikiem (pirms Otrā pasaules kara). Par to var spriest pēc ēku arhitektoniskās uzbūves. Šāda veida stacijas ir tipiskas cara laika staciju ēkas, pārsvarā celtas no koka, ar izgriezumiem un citiem smalkiem apdares elementiem. Arī jumta forma nodod. Ņemot vērā, ka pie šāda veida apsekojumiem un tūrisma pētījumiem strādāju trešo gadu pēc kārtas, šis tas ir palicis atmiņā.
Tālākais ceļš bija baudāmāks man, nevis Klāvam. Kāpēc tā - gluži vienkārši mans velosipēds ir labāk piemērots zemesceļu braukšanai, kamēr Klāva velosipēds naskāk ripo pa asfalta segumiem.
Pēc kādiem 10 km nonācām pie nākamās stacijas ēkas - Vaskraama. Atšķirībā no iepriekšējās stacijas, Vaskraama bija pat ļoti glauna. Galvenā ēka pilnībā atjaunota un izskatījās pat apdzīvota. Zemāk attēlā.

Vaskraama
Tomēr mūsu prieki nebija ilgi - tūlīt pēc Vaskraamas stacijas sākās ļoti smilšains ceļš, kurš it nemaz negribēja mums ļaut braukt uz priekšu. Stūmāmies tālāk, ejot ar kājām. Bēdas arī nebija ilgas - jau pēc neilga gājiena bijām atpakaļ uz normāla zemesceļa.

Ilgais ceļš kāpās
Normāls zemesceļš

Tālākais ceļš līdz Pērnavai bija piedzīvojumiem pilns - pa veco dzelzceļa līniju tālāk vairs nevarēja braukt, jo tas bija traki nelīdzens un nokaisīts ar šķembām, tāpēc izvēlējāmies blakus esošo veloceliņu, kurš jau sākumā mūsu galvās raisīja aizdomu virpuli... It kā uz zīmes bija norādīts, ka šis ir veloceļš, tomēr konkrētais ceļš bija gana nepiemērots velosipēdu ērtai braukšanai, lai mēs par to paspētu aizdomāties. Nokļuvuši pie nākamās līdzīga veida zīmes mēs sapratām savu kļūdu - uz zīmes attēlots motocikls, nevis velosipēds...
Motociklistu ceļš
Braucot pa motociklu (nevis velosipēdu) ceļu, nonācām pie Sillas ciema, kas ir pavisam netālu no Pērnavas. Jutām jūras gaisu nāsīs. Vai arī nē.
Pēc nelielas apspriešanās ar sevi un vietējo jaunkundzi mēs atradām pareizo ceļu uz Pērnavu un devāmies ekspedīcijas pirmās dienas finiša taisnē.
Iebraucot Pērnavā, mēs vēl nenojautām, kas mūs sagaida tālākajās vakara gaitās. Pērnavā ir saglabājušās platsliežu dzelzceļa sliedes, kuras tika piefiksētas, un arī garš perons, kurš arī tika bez žēlastības piefiksēts. Devāmies meklēt savu iepriekš rezervēto viesnīcu.
Vakars sāka tumst arvien vairāk, izsalkums nemitīgi atgādināja par sevi. Diez ko nepalīdzēja arī pa ceļam uz viesnīcu justā ceptas gaļas smarža. Viesnīcu mēs drīz vien atradām un devāmies iekšā, kad mūs sastapa vakara lielākais pārsteigums - kāds pa Pērnavu klīstošs ungāru vīrietis, kura vārdu es vairs neatceros (ja vispār zināju).
Kur gadījies, kur ne - mūs ielika vienā istabā ar mūsu jauno ungāru draugu, kurš laikam par vārdu salikumu verbālā caureja nekad mūžā nav dzirdējis.

REKLĀMAS PAUZE
TUC cepumu reklāma Surju stacijas apkārtnē. Izbaudi!

Ungārs
Tātad - mūsu jaunais ungāru draugs bija burtiski izslāpis pēc sabiedrības un pilnīgi visas informācijas par sevi un savu dzīvi stāstīšanas. Sākumā bija patīkami parunāt ar zinošu cilvēku par dažādām tēmām, taču tas bija tikai sākums. Mums atlika tikai izdvest pa kādai zilbei vai vārdam, kad kā atbildes reakcija sekoja ungāra vārdu plūdi. Tas ir kā atvērt slūžas - kad tās ir atvērtas, tās viegli aiztaisīt ciet tikai tad, kad ūdens ir iztecējis. Lieki piebilst, ka ungāram spēka gados šis resurss bija neizsmeļams... Vīrietis visnotaļ izglītots un pieredzējis, tomēr pārāk socializēties gribošs (kā jau latviešu acīs visi dienvidnieki). Šeit arī vizuāls attēlojums (pa labi) brīdī, kad ungārs bija iegrimis bilžu rādīšanas procesā, no kura mēs izrāvāmies tikai ar ieganstu, ka jāiet gulēt.

Vakara gaitā aizklīdām arī līdz Steffani Pizza Restoran Pērnavā. Vieta absolūti lieliska - omulīgs un glauns dizains, picas garšīgas un biezas par labu cenu,  labs serviss + salāti un maize par brīvu! Ekselenti paēduši, devāmies paklaiņot pa Pērnavas vecpilsētu, kas naktī ir ļoti skaista un mierīga.
Pērnavas vecpilsēta
Aizgājām arī uz bodi iepirkt brokastu ēdmaņu un pēc tam atpakaļ uz viesnīcu atpakaļ pie ungāra, kurš bija sagatavojis Fidela Kastro cienīgu runu (ilguma ziņā). Jāpiebilst, ka Hostel Louna, kur mēs palikām, ir ļoti patīkama un lēta naktsmāju izvēle tūrisma nesezonā. Lielisks komforts, bezmaksas wifi un viss, kas nepieciešams, lai varētu ērti atpūsties. Un tas viss tikai par 10 EUR no sejas.

Pērnavas vecpilsēta 2
Attēlos gājēju ielas Pērnavas vecpilsētā naktī. Foto: Klāvs V.

Ausa rīts. Saulains, patīkams un ilgu pārņemts rīts. Svētdiena bija klāt - laiks doties atpakaļ uz dzimteni. Paēdām brokastis, atvadījāmies no ungāra un devāmies uz Pērnavas AO. Kādu laiku meklējām pareizo autobusu, drīz vien to atradām un tad sākās pārrunu process. Sāku runāt ar šoferi angliski, kā atbildi saņēmu kādu ne visai saprotamu igauņu valodas vārdu un galvas grozīšanu. Pārslēdzos uz krievu valodu. Šoferis drīz vien saprata, ko mēs vēlamies (braukt ar autobusu, līdzi ņemot riteņus) un brīdi padomāja. Kad diskrēti paskaidroju situācijas nopietnību nedaudz nopietnāk, kā tā patiesībā bija, šoferis, ne vārda nebilzdams, atvēra autobusa aizmugures durvis. Devāmies ceļā.

Meizakilā vietējos sīņus vairs nesastapām, tāpēc devāmies ceļā uz Latviju, Rūjienu. Ripojām gluži labi, tikai pie Ipiķiem sākās nerātns pretvējš, kuram mēs bez žēlastības izbraucām cauri. Rūjienā ieturējām pusdienas un devāmies inspicēt šaursliežu dzelzceļa atliekas Rūjienas pilsētā. Ir tādas.
Šaursliežu dzelzceļa stacijas perons Rūjienā

Šaursliežu dzelzceļa valnis Rūjienā
Attēlos pa kreisi un lejā redzamas spilgtākās pagātnes liecības, kas vēsta par aizgājušajiem mazbānīša laikiem Rūjienā.

Lokomotīves griezuļa bedre 
(agrāk iekšā bija uzparikte, kas
lokomotīvi pagrieza braukšanai
pretējā virzienā)
No Rūjienas startējām nedaudz atpūtušies un labi paēduši. Pretvējš vairs netraucēja līksmi ripot Valmieras virzienā un finiša spurtā (44 km) uzņēmāt tīri ātru tempu un strauji tuvojāmies Valmierai.

Paldies tiem jaukajiem cilvēkiem ar zelta sirdīm, kuri beidzot izlēmuši par labu ceļa posma starp Rūjienu un Valmieru asfaltēšanai. Pie Rencēniem un vēl dažos posmos bija baudāma braukšana.
Valmierā ieradāmies laicīgi un jau 16:30 bijām Ausekļa ielā pie Torņa un Akojām.

Līksms nogurums, gandarījums par paveikto un lieliskie laika apstākļi sajūtas pēc ekspedīcijas pabeigšanas tikai uzlaboja.
Paldies Klāvam par piedalīšanos un fotografēšanu!
Bija ekselenti! :)
Svētdienas rīts autobusā uz Meizakilu

Mazbānīša ekspedīcijas datu apkopojums:
Veiktā distance: 185 km (107+78) ar velosipēdu + 100 km ar autobusu.
Laiks distancē: Starts Valmierā 04.10. 10:00; finišs Valmierā 05.10. 16:30.
Motivācija: Lieliska!
Ceļabiedri: 1 (Klāvs).
Laika apstākļi: Teju izcili!
Satracināti suncīši: 4 + X (4 skrēja mums pakaļ, šarms dara savu).
Avārijas: 1 (1989. gadā dzimis vīrieša velosipēds uzbrauca 1991. gadā dzimušam vīrieša velosipēdam).
Vai patika: Viennozīmīgi!
Noguruma pakāpe finišā: Laba.

Nobeigumā kartogrāfisks attēlojums par ar velosipēdu veiktajām distancēm. Ar zaļu krāsu atzīmēta 1. dienas distance (Rūjiena - Pērnava), savukārt ar dzeltenu - 2. dienas distance (Meizakila - Valmiera).

Paldies par uzmanību, ja pietika pacietības izlasīt!
Ekspedīcijas vēl būs, citi piedzīvojumi arī!
Paliec tūnēts!


pirmdiena, 2014. gada 29. septembris

Mazbānīša ekspedīcija "Rūjiena - Pērnava" 4. - 5. oktobrī!

Labdien, dārgie lasītāji!

Kā jau katru gadu, arī šogad tiek plānota jauna mazbānīša ekspedīcija! Gadi skrien kā stirnas, mēs kļūstam advancētāki un šogad dodamies ārpus latvju robežām - uz Pērnavu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tā ir lieliska iespēja apceļot jaunas vietas, redzēt jaunas lietas un lieliski pavadīt laiku brīvā nedēļas nogalē!

Šīs ekspedīcijas laikā būs iespējams redzēt un piedzīvot daudz ko interesantu. Ļoti spilgts piemērs ir Moizakilā redzamā saglabātā dzelzceļa infrastruktūra:
Dzelzceļa vēstures liecība Moizakilā.


Kā tas tiks darīts?
Braucot ar velosipēdu no Rūjienas uz Pērnavu.
Karte redzama zemāk.
Plānotais maršruts 1. dienā (82 km)


Kad tas tiks darīts?
3. oktobrī paredzēta došanās uz Rūjienu (ar autobusu vai velosipēdu), kur sarunātas naktsmājas, lai jau 4. oktobra rītā varam startēt uz Pērnavu. 4. oktobra vakarā ierodamies Pērnavā, kur braucam uz vienīcu (būtu vēlams veikt rezervāciju pirms esam ceļā, tāpēc jāzina cilvēku skaits). 5. oktobra rītā dodamies atpakaļ uz Latvijas pusi.

Kas to darīs?
Protams, ka es. Tomēr es nebūt nesūdzēšos par lielisku kompāniju (pāris kompanjoniem vai kompanjonēm), kas dotu šim braucienam vēl lielāku motivāciju un prieka dzirkstelīti.

Kāpēc tas tiks darīts?
Šī ekspedīcija jeb apsekojums ir daļa no mana bakalaura darba (BD) praktiskās daļas. Pētījuma mērķis ir noskaidrot agrākās šaursliežu dzelzceļa līnijas pašreizējo stāvokli un šīs līnijas izmantošanas iespējas tūrismā.

Kas jādara?
1) Ja tieši TEV ir interese par šo pasākumu, droši piesakies pie manis jebkurā tev zināmajā efektīvajā veidā (sociālie tīkli, telefona zvans, teleports, verbāla uzruna u.c.)!
Ja rodas problēmas mani atrast, meklē pēc vārda un uzvārda - Jānis Siliņš.
2) Vēlamais cilvēku skaits būtu 3-4 cilvēki (ieskaitot mani), lai mūs varētu uzņemt Rūjienas naktsmājās.
3) Līdzi jāņem:
- Velosipēds darba kārtībā (ar visiem nepieciešamajiem pričendāļiem);
- Ēdmaņa 2 dienām;
- Ūdens krājumi (pie fiziskas slodzes obligāta prasība!);
- Fotoaparāts, ja ir interese pasākumu iemūžināt no sava skatu punkta;
- Veselais saprāts (bez tā nekur);
- Piemērots apģērbs arī sliktiem laika apstākļiem;
- Finansiālie līdzekļi (čungurs / kāposts / piķis) - nakšņošanai Pērnavā koju tipa viesnīcā pietiek ar 10 EUR + neparedzēti izdevumi, piemēram, autobuss no Pērnavas uz Moizakilu;
- Citas lietas.

Kā tiksim atpakaļ?
5. oktobra rītā pamostamies Pērnavā un uzzinām, ka mums ir 2 varianti atpakaļceļam:
1) Braucot ar velosipēdu pa šoseju uz Moizakilu un tālāk uz Rūjienu un Valmieru.
2) Braucot ar autobusu no Pērnavas uz Moizakilu. Tālāk ar velosipēdiem uz Valmieru.

Ko mēs būsim ieguvuši?
Lieliskas emocijas, izdevušos braucienu, līksma noguruma sajūtu un jaunu pieredzi ceļošanā pa pierobežas apgabaliem!

Šobrīd esmu veicis padziļinātu izpēti par to, kas tieši mūs sagaida uz vecās mazbānīša līnijas. Jāatzīst, ka igauņu pusē situācija izskatās daudz labāka (zemāk attēlā), tāpēc pa pašu veco dzelzceļa līniju brauksim tikai Igaunijas teritorijā; Latvijas pusē brauksim pa ceļiem, kas atrodas dzelzceļa līnijas tiešā tuvumā.
Agrākā dzelzceļa līnija Pērnavas apriņķī 2011. gadā.
Pavisam vienkāršots vēsturiskais apskats par agrāko šaursliežu dzelzceļa līniju redzams šeit.

Ja kādas lietas ir neskaidras vai, ja rodas kādi aktuāli jautājumi par šo tēmu, droši padod ziņu! Sazināšanās iespējama augstākminētajos veidos vai komentējot šo rakstu.

P.S. Drīzumā sagatavošu atskaites rakstu par piedzīvojumiem š. g. 29.-30. martā dzelzceļa līnijas posmā starp Valku un Rūjienu.

Tiekamies ekspedīcijā! ;)
Jūsu Jānis Siliņš (Cimze).

ceturtdiena, 2014. gada 27. marts

Mazbānīša ekspedīcija jau parīt!

Labs vakars jūsmājās!

Visi organizatoriskie darbi beidzot ir apdarīti un skaidrība ir gūta! Pa puspasauli izslavētā mazbānīša ekspedīcija notiks 29.-30. martā! Neuztraucamies, arī nakšņošana ir sarunāta un zem klajas debess jāguļ nebūs ;)

Startējam no Valmieras AO sestdien pulksten 9:35! Valkā pamatīgi izpētām visu mazbānīša kultūrvēsturisko piedāvājumu un dodamies ceļā!

Nakšņojam lauku mājās "Kurģi", kur mūsu vizīte ir sarunāta (paldies gersikānim Guntaram Šmitam!).

Nākamajā rītā atgriežamies uz stigas un turpinām ceļu līdz Rūjienai, kur sagaidām nākamo starppilsētu autobusu (kursē bieži) un braucam atpakaļ uz Valmieru. Izvērstāku ekspedīcijas treileri varat apskatīt zemāk, ja vēl neesat to izdarījuši.

Kas jāņem līdzi?

- Veselais saprāts.
- Ēdiens, lai pietiek pašam un Sašam.
- Dzeramais (ūdens vismaz 2L būtu obligāta nešļava, par kaut ko gardāku es parūpēšos).
- Guļammaiss + plānais matracis.
- Nauda atpakaļceļam (3-4 EUR).
- Prīštiki.

Īsumā tas arī viss.

Tiekamies sestdien! ;) Būs interesanti!

Attēlā mūsu sestdienas starta posms. Tālumā redzama Valkas šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka (Walk-II).

piektdiena, 2014. gada 14. marts

Mazbānīša ekspedīcija "Walk - Rujen" 2014 - offišal treiler

Achtung! Achtung!

Cienījamie lasītāji un lasītājas,
Izsludinu kārtējo (3.) mazbānīša ekspedīciju, kurā drīzumā vēlos doties! Laipni lūgti pievienoties! Plānotie datumi ir 22.-23. marts (atkarīgs no laikapstākļiem, bet man pofig laikapstākļi). Tikai japāņu iebrukums, Vityaz uzvara Gagarina kausā un sals varēs mani apturēt! Tāpēc šie datumi paliek spēkā, ja nelīs. Vispirms neliels ieskats:

Kādu laiku atpakaļ solīju parādīt, kas labs sagaidāms mazbānīša ekspedīcijā pa Vidzemes tālajiem ziemeļiem. Maķenīt ieskatu esmu guvis, tomēr galvenā ekspedīcijas daļa vēl tikai priekšā! Šajā rakstā dalīšos ar līdz šim gūtajiem iespaidiem, jo šī dzelzceļa līnija ir vēl interesantāka par iepriekšējo (aprakstu par Smiltenes - Ainažu mazbānīša ekspedīciju var atrast šeit: http://johncimze.blogspot.com/2012/11/ekspedicija-cimze-un-mazbanitis.html ).

Kas tad sagaidāms šoreiz, par to turpinājumā ;)

Kur gadījies, kur ne - pērnā gada rudenī jau 2reiz pabiju Latvijas - Igaunijas robežpilsētā Valkā (nebūtu igauņi nožīdojuši Valkas vēsturisko centru, nebūtu robežpilsēta), kur iepazinos ar lieliski saglabājušos dzelzceļa infrastruktūru. Varen interesanti vispār, jo Valkā savulaik bijis šaursliežu dzelzceļa un platsliežu dzelzceļa krustpunkts, tātad varen nozīmīgs tirdzniecības un satiksmes centrs. Bānītis, par kuru šeit ir runa, kursēt sācis jau 1897. gadā un savu darbību pārtraucis 1944. gadā pēc vācu armijas atkāpšanās, jo cieta reti lielus postījumus un vairs netika atjaunots.

Caurteka Valkas pilsētā
Pašā Valkas pilsētā no šaursliežu dzelzceļa palicis pāri pārsteidzoši daudz - liela, bet izdemolēta stacijas ēka, sliežu līnijas (pāršūtas uz platsliežu platumu, jo igauņi dzen iekšā savus preču vagonus) un citas labas lietas - lieliski saglabājusies caurteka, uzspridzināts tilts utt. Attēlā pa labi redzama caurteka, kuru zina tikai vietējie un entuziasti. Visā līnijā kopumā ir vairākas caurtekas, kas viena no otras atšķiras ar izmēru un vizuālo tēlu. Garlaicīgi nebūs. Nebūt nav viegli tās visas atrast, ja esi šeit pirmo reizi.


2. pasaules karā uzspridzinātais dzelzceļa tilts 
 Turpat blakus redzams kādreizējais dzelzceļa atzars uz Žuldiņiem, Api, Alūksni, kas tālāk turpinās līdz pat Gulbenei, Madonai un Pļaviņām. Ar vilcienu tagad gan pat teorētiski uz turieni tikt nevarētu, jo 1) sliedes ir demontētas 2) attēlā redzamais agrākais tilts īsti nav ekspluatācijas kondīcijā un 3) vēl apmēram miljons vietas šajā dzelzceļa līnijā vairs nav ekspluatējamas... Kā redzams attēlā pa labi, vecā tilta/caurtekas atliekās redzama vāciešu spridzinātāju brigādes atstātā riepa, ko vācu karavīru automobilis neapšaubāmi zaudējis zem tilta esošo sprāgstvielu eksplozijas brīdī lēnas automobiļa pielekšanas dēļ.Viennozīmīgi, tā top vēsture!


No šejienes līdz Valkas šaursliežu dzelzceļa stacijai nokļūt nav grūti un, lai to neizdarītu, ir jābūt topogrāfiskajam pamuļķim, kurš apmaldās starp divām (nevis trijām) priedēm, jo līdz pat vecajai stacijas ēkai ved joprojām ekspluatētā sliežu līnija, kur, kā jau minēju, estipoisi sagrūž savas preces uzglabāties. Stacijas ēka savulaik bijusi ļoti grezna un pievilcīga, bet pēc dzelzceļa līnijas izdemolēšanas 1944. gadā, tā savu spožumu pamazām ir zaudējusi.
Valkas šaursliežu dzelzceļa stacija 1927.g.

Valkas šaursliežu dzelzceļa stacija 2013.g.
Pirms dažiem gadiem tur vēl dzīvojuši cilvēki, bet tagad tā ir izdemolēta un pamesta likteņa varā. Neko vairāk par bomžiem, žurkām vai igauņu dzelzceļu vagoniem tur satikt nevar...

Tālākais ceļš ved ārpus Valkas pilsētas robežām pa dzelzceļa stigu, kura diezgan labi saglabājusies.Vietām, pie rūpniecības uzņēmumiem, vēl redzamas sliedes. kas gan ir platsliežu. Tālāk ārpus Valkas robežām stigas stāvoklis vērtējams dažādi - vietām var iet kā pa maģistrāli, vietām jālien cauri brikšņiem. Tomēr tas ir tā vērts, jo tālāk ir atrodamas vēl vairākas gana iespaidīgas dzelzceļa caurtekas, no kurām īpaši viena - Kailā sila caurteka - pārsteidz ar savu grandiozumu un pievilcību. Tur arī atradu vienu slēpni jeb geokešu, kurš gan bija paslēpts ārkārtīgi vieglā vietā, bet grūtāk ir atrast pašu caurteku, nevis slēpni.
Kailā sila dzelzceļa caurteka
Nelielā attālumā no šīs caurtekas iespējams atrast vēl dažas citas. Arī tiltu atliekas un brašs dzelzceļa valnis nav nekur tālu. Turpinājumā vēl daži foto attēli ar dažādiem brīnumiem Valkas mazbānīša līnijā.


Stiga netālu no Valkas
Redzēt pa ceļam var tiešām daudz ko - ne tikai daudzveidīgos egļu un priežu stumbrus, bet arī dzelzceļa stigu, Pedeles muižu un dzelzceļa robežstabiņus, kas šeit saglabājušies kopš pagājušā gadsimta 20. un 30. gadiem. Viens no tādiem attēlā zemāk pa kreisi. Jau īsā ceļa posmā vien izdevās atrast ne vienu vien šādu eksemplāru un ir aizdoma, ka varētu atklāt vēl kādu jaunu, ejot kārtīgā veču ekspedīcijā (nekādas diskriminācijas, tikai diskrētums)...

Patīkams pārsteigums bija manis vēl neredzētais senais robežakmens (vai arī bija cita funkcija?) ar gadaskaitli "1794", kuru zina tikai vietējie. Kā apskates objekts man tas likās nu ļoti interesants. Pēc ekspedīcijas papētīju internetā, tur nav nekādu ziņu par šo akmeni. Ā, nu re - tagad ir :)





 Attēlā pa kreisi redzama dzelzceļu būvnieku atstātā zīme uz Kailā sila caurtekas sienas, uz kuras reiz bijis skaidri salasāms augšā "1937" un lejā visdrīzāk "NIVELĒŠANA".
Nešaubos, ka dažādu objektu, ko es vēl neesmu redzējis, šajā dzelzceļa  līnijā ir vēl daudz, jo es paguvu apsekot tikai Valkas apkārtni.

Dzelzceļa robežstabs
Suncīšus, braucot pa stigu, laimīgā kārtā negadījās sastapt, tos satiku pēc tam, kad ar velosipēdu devos uz Kārķu un Naukšēnu pusi. Šādā virzienā devos manāma laika trūkuma dēļ, jo pēc maniem aprēķiniem klāt bija gada teju tumšākais laiks - novembra beigas -, kad saule riet gana agri, lai, ejot pa dzelzceļa stigu, pēkšņi attaptos tumšā mežā, tālu no civilizācijas.



Suncīši... Kas gan ir ganīšanās ar savu velosipēdu pa svešām teritorijām bez šiem lieliskajiem un astainajiem radījumiem, kuri tā vien gaida mani it visur? Tur to bija miljoniem, un viņi rīkojās ellīgi organizēti! Varētu domāt, ka viņi uzpeidžerē viens otram un saka "Eu, vecais, reku svaiga  gaļa brauc! Aizej pačeko, tāds uz sarkanbalta feļļa ripo pa zeminieku..." Neviens pagasta suns mani nebija neredzējis un neaprējis.
Nepatika šīs aktivitātes, tik ātri nebiju braucis sen. Laikam nevajadzēja novirzīties no dzelzceļa stigas, tur suņu točna nav.

NOBEIGUMS.

Tātad, neliels ieskats par Valkas - Rūjienas šaursliežu dzelzceļa līnijas pašreizējo stāvokli ir gūts. Iespējams, tas padevies nedaudz haotisks, jo bilžu atlase bija nežēlīga; ir daudz lielisku bilžu, ko šeit ielikt, bet pārējās sekos pēc pilna apsekojuma jau drīzumā!

Galvenā informācija interesentiem:

Ekspedīcijas starts: 22. martā 7:55 vai 9:35 no Valmieras AO (auto-ostas)
Ekspedīcijas finišs: 23. martā Valmieras AO 15:30-17:30.

Uz Valku braucam ar autobusu, kura izmaksas pirmajiem 4-5 interesentiem esmu gatavs nosegt. Parūpēšos arī par prīštikiem un garšīgiem dzērieniem.
No Valkas uz Rūjienu ejam pa vai gar dzelzceļa stigu, iečekojot visu, kas ir interesants un izvietojot slēpņus jeb geokešus (mans papild-uzdevums). Nakšņojam maršruta vidusdaļā, kur bez žēlastības forsējam Acupīti un esam Dieva pamestā nostūrī, kur ir dažas pamestas mājas un estētiska atpūtas vieta telšu celšanai.

Otrajā dienā turpinām ceļu uz Piksāriem, Naukšēniem un Rūjienu, kas ir ekspedīcijas galapunkts. Čekojam visu, kas ir saglabājies un nav saglabājies, apkārtnē ir dažādi objekti, kas ne visi saistīti ar dzelzceļu.
Pēdējais attēls - aptuvenais maršruts un galvenie objekti:

Ar sarkanu atzīmēti mazbānīša līnijas posmi, kuri mūsdienās netiek ekspluatēti kā satiksmes ceļi.

Kas jāņem līdzi?
- Veselais saprāts.
- Ēdamais (var arī šprotmaizes, zefīrus un citas figņas, tomēr labāk uzticēties kam štengrākam!).
- Dzeramais (bez tā nevar, 2L ūdens uz katru būtu OK, par gardāku dziru es varu parūpēties, ievērojot mērenību un diskrētumu).
- Telts un guļammaiss (man ir tikai 2vietīgā telts, kur vēsi  var 3 cilvēki sagulēt).
- Nauda atpakaļceļam (3-4 EUR).
- Prīštiki.

Tas pagaidām arī viss. Ja kādam ir interese pievienoties man šajā ekspedīcijā, padodiet man ziņu jebkurā iespējamā veidā! ;)
Saudzējiet sevi un tiekamies drīz!