Šoreiz nedaudz palielināšu savu blogera stāžu ar nelielu ViA Kāju Rallija apstāstu, kā arī iekļaušu pāris teikumus par ViA iesvētībām un tām sekojošo ballīti. Diskrēti.
Tas viss sākās reiz sensenos laikos pagājušā piektdienā, kad ierados Valmierā, lai pienācīgi sagatavotos Kāju rallijam, kurš vienmēr paliek atmiņā (jā, kaut kas vienmēr paliek) ar ļoti jautru kompāniju, daudz gardiem dzērieniem, kā arī ar mērces piesātinājumu pāri malām.
Tātad piektdienas vakara sākumā bija neliels pamirums, kam sekoja neatliekama došanās uz Tinti (arī bāru). Edžu šoreiz nesatiku, bet daudz kā laba gan redzēju - cilvēkus bez sejas, cilvēkus bez skatiena un arī normālus cilvēkus. Nedaudz paālējies, atgriezos Akojās, kur notika vēl kaut kas, kas ir palicis nebūtībā.
No rīta ieraduma pēc Kāju rallija rītā gribēju doties uz jogurtniekiem nobalsot par kādu politisko partiju (Brīvība! Brīvs no naida, bailēm un dusmām!), bet šogad brīnumainā kārtā vēlēšanu nebija. Laikam diskrēti palikuši...
No rīta iedzēruši brokastis, devāmies uz Valmieras autoostu, kur mūs gaidīja autobuss uz Dikļiem un pārējie rallija darbinieki (tpu, dalībnieki), kuri sākumā sūdzējās par neizturami smagām somām. Lieki teikt, ka ceļojuma laikā somas kļuva apbrīnojami vieglas. Autobusu, kur gadījies, kur ne, vadīja mans čoms Mārtiņš (šis tiešām ir čoms), un mūs aiztransportēja uz Dikļiem. Autobusā man pretī sēdošā kundze sākumā likās uzjautrināta par mūsu izdarībām, bet ar laiku viņas seja sāka viebties un man ir daļēji pamatota aizdoma, ka viņa izkāpa vismaz pieturu ātrāk. Par daudz diskrētuma viņas gados.
Dikļos iepirkām iztrūksotšos komponentus veiksmīgam ceļam (alus, cigaretes, vēl kaut kas) un devāmies uz šaursliežu dzelzceļa līniju Ainaži-Valmiera-Smiltene jeb drīzāk uz to, kas no tās bija palicis pāri. Ņemot vērā, ka mans gada projekts jeb GP (nejaukt ar Grand Prix!) cieši saistās ar augstāk minēto maršrutu, visu ceļu centos uzvesties diskrēti un fotografēt dabas skatus - dzelzceļa līniju, sabrukušus tiltus, Trautmani. Ceļa sākumā daži personāži jau ņēma uz krūts diezgan jūtami, tāpēc bija vērojamas dažādas ēverģēlības visa ceļa garumā - Trautmaņa daudzās guļas vietas, Norkusa bezseju, Ozo ar kameru utt.
Nakšņojām kaut kur meža vidū pie Zilokalna. Pa nakti pazuda vēl dažas sejas, ieradās Tenteru pāris un Reinis (un Ieva), sākām lielos dziesmu svētkus kāju rallija garā, kas, manuprāt, bija ļoti zolīdi un izdevušies.
Nākamais rīts vērtējams dažādi - citam seja nebija mainījusies, citam koijots seju saskrāpējis. Radās pamatotas aizdomas, ka Latvijas mežos atjaunojusies koijotu populācija, jo pēc nostāstiem viņš (vai viņa) esot ieradies vairākās teltīs. Paldies telts biedrenēm par gardajām maizītēm, kas tika ēstas no acīm! Ceļā devāmies laikam 2 stundas vēlāk, kā plānots. Tuvu Kocēniem uzņēmām kopbildi, kur viens personāžs iegāzās rabarberos (lasīt: latvāņos) no tilta. Bildi tomēr uzņēmām un devāmies tālāk. Pa ceļam uz Valmieru nespējām nociesties bez civilizācijas labumiem un ieskrējām Kocēnu bodē; pa ceļam no bara atdalījās vēl daži personāži, par kuru likteni ir neskaidras ziņas. Pēc bodes apmeklējuma ieradāmies Beitēs, kur dzīvo Dainītis un Lora (Laura). Koju leģenda ieradās diezgan ātri un acis meta vienlīdz daudz uz aliņiem, cigaretēm un Akoju meitenēm. Vīrietis samērā zolīds, ap 52 gadiem, diezgan atvērts un atklāts, bet sirdī jaunietis un neko nesmādē. Parunājāmies par bijušām lietām, par jau minētajām meitenēm, kā arī aizgājām līdz Dainīša rezidencei, kur dabūjām, iespējams, bezalkoholiskus tomātus un satikām Dainīša kuci Loru, bija gatava nākt līdzi.
Drīz vien caur Jāņparku ieradāmies pie Dzelzīša, kur notika annuālā Kāju rallija noslēguma ceremonija ar vēl vienu kopbildi. Pārspriedām iegūto pieredzi un nonācām pie secinājuma, ka šis kāju rallijs pārspējis iepriekšējo - devām 8 acis.
Pēc tam atsevišķi cilvēki devās uz Akojām, kur turpinājās svinības ar Hektora maigo pieskārienu un zaļo. Paldies, bija jautri!
Nākamā dienā ViA iesvētības. Ar Mārtiņu aizbraucām uz centru, kur iečekojām jauno studentu naudas pelnīšanas prasmes. Teikšu - labi! Šis ir rekordgads studentiem, tik daudz naudas mums nekad nav bijis! Secinājums ir sekojošs - krīze ir beigusies! Pēc tam vēl paspēju apmeklēt iesākušos semināru.
Tālāk devāmies uz savu iesvētību vietu, kur jaunajiem sagatavojām dažādas ēverģēlības un pārbaudījumus. Pasākuma laikā jau parādījās dažādi gardi dzērieni, kas deva papildu motivāciju turpināt. Vispār jaunie studenti forši, bet bija eksemplāri, kas neiepriecināja. Antidiskrēti!
Vakarā pilna A409_live istabiņa ar jautriem cilvēkiem, es uzkāpu tronī un tad devāmies uz studentu ballītes vietu Tintē (bārā). Cilvēku tur nekad nebija bijis tik daudz, bet ar laiku izklīda. Bet tiešām nebija, kur kāju likt. Ballīte visnotaļ lieliska un daudz lielisku skatu netrūka. Satiku foršus cilvēkus, izballējāmies vnk burvīgi. Paliku viens no retajiem cilvēkiem, kurš ballēja līdz finišam, tad devāmies uz Akojām, kur sešos no rīta cepām buļbas. Par pašsajūtu nākamajā dienā nejautājiet - kāda tā var būt pēc 4 elles un mērces pārpildītām dienām?
Varētu rakstīt vēl, bet pagurst pirksti un cenšos būt diskrēts!
Rallija kopbilde, kur cilvēku vēl tā pavairāk:
Trautmaņa smaids izsaka visas, kāju rallija laikā iegūtās, pozitīvās emocijas. :)
AtbildētDzēstP.S. šī ir bildē pēc tam, kad viņš pabija rabarberos :D