Kur gadījies, kur ne, šoreiz nedaudz nopietnāka rakstura ieraksts manā izcilajā blogā.
Lai gan slavenā ekspedīcija "Zelta pālis"Valmieras studentu kopmītnēs aizvien ir aizkavējusies (vīri, kas notiek?), tas man netraucēja izveidot pašam savu ekspedīciju, kurai gan ar Zelta pāļa meklēšanu nav īpaši liela sakara (iespējams)... Bet nav jau tā, ka nevarētu nākamo noorganizēt slapjākā un nenopietnākā garā...
Ir vērts pieminēt, ka mana gada projekta (GP) temats cieši saistās ar šo ekspedīciju. Ja ļaudis kaut ko atceras no šā gada Kāju Rallija, šī ir tā pati dzelzceļa līnija, pa kuru mēs gājām septembrī. Čiki-briki.
Ekspedīciju cikla galvenais mērķis ir apsekot Ainaži-Smiltene šaursliežu dzelzceļa līnijas posmus Valmieras un Smiltenes apkārtnē. Teikšu tā - ņemot vērā, ka šo dzelzceļa līnijas posmu slēdza 1970. gadā, nekas daudz tur saglabājies nav, tāpēc ekspedīcija bija piedzīvojumiem pārpilna - satracināti suncīši, neesoši vai deformēti tilti un to šķērsošana, elektriskie žogi un to šķērsošana, kerzu zābaku ietekme uz kāju pirkstiem, sūdi vagā u.c.
Turpinājumā fotoreportāža no notikumu vietas.
Ieskatam karte ar šodien veikto un netālā nākotnē veicamo posmu:
![]() |
Ar sarkanu: vēl veicamais posms; Ar zaļu: dzelceļa līnijas posms, kas saplūst ar šoseju; Ar melnu: šodien veiktais posms |
Veiktā distance: ~15-16km (neskaitot līkumošanu, apejot šķēršļus);
Laiks distancē: 9:35-13:00 (ar foto-pauzēm, suncīšu vizītēm un pusdienošanu uz sabrukuša tilta);
Motivācija: laba;
Ceļabiedri: 1 govs (bullis) uz īsu brīdi;
Laika apstākļi: izcili;
Satracināti/sakairināti radījumi: 7 (4 suņi, 2 govis un 1 puiškans);
Vai patika: viennozīmīgi;
Aizauguši stigas posmi: miljons.
Fotoreportāža no notikumu vietas (ar papildinošiem aprakstiem).
No rīta veiksmīgi pamodos (patīkami). Ieturējis brokasta tiesu, uzvilku savas kamuflāžas bikses un kerzas. Paskatījos spogulī un sapratu - esmu tikpat lielisks, cik parasti. Jutos lieliski. Ievelku dziļu elpu un turpinu.
Noliktavas ēka Stacijas ielā |
Sāku fotografēt iespējamo stacijas ēku un noliktavas, izdevās godam. Nekavējoties devos uz Stacijas ielu (jā, mums arī tāda ir) un satiku savas ekspedīcijas 1. suncīti, kurš izlikās draudzīgs esam, bet beigās taisījās nogaršot manu kāju. Neuzdrošinājās. Tas labi, jo man būtu bijis žēl viņu iepazīstināt ar kerzas dzelzs purngalu, suncītis jau tā izskatījās sašļucis. Laime pilnīga. Atrodot šaursliežu dzelzceļa līnijas sākumu, uzdūros 2. suncītim, kurš gan bija pieķēdēts, bet tas viņam netraucēja mani aizrautīgi sveicināt ar uzrējieniem. Patīkami suņi Smiltenē. Vislielākais pārsteigums bija par to, ka, dzīvojot Smiltenē 4. gadu, vēl tagad uzzinu arvien jaunas lietas un vietas par savu dzimto pilsētu (agrāk dzīvoju laukos).
Brutuļu lidlauks |
Baudāma stiga pastaigai |
Nebaudāma stiga pastaigai |
Švaka sēta pie "Stariņiem" |
Tālākais posms bija diezgan zolīds un baudāms, pilnīgi prieks pa tādu iet! Un tad sākās mans dienas grūtākais posms - tik aizaugušas un kokiem aizgāztas teritorijas sen nebija nācies šķērsot. Bebri paslinkojuši.
Pēc džungļu posma iziešanas nonācu uz atklātas dzelzceļa līnijas, kur varēja redzēt traktora (ne Čeļabinskas) sliedes. Civilizācija. Turklāt sāka spīdēt saule, man uzsila vaigi.
Prieki, protams nebija ilgi, jo tūlīt pēc sliedēm parādījās manas ekspedīcijas 2. elektriskais žogs, kurš bija augstāks par pirmo. Tas nebija šķērslis, man čista ne. Un tad sākās manas dzīves sūdīgākais ceļš (attēlā pa kreisi)!
Burtiski sūdīgs ceļš |
Izvairoties no mīnām, sastapos ar savu pirmo un vienīgo ceļabiedru - bulli.
Čoms Bullis |
Drīz vien nonācu pie Nigras upes (daudzus šis nosaukums fascinē). Pār upi veda pussabrucis dzelzceļa tilts. Ņemot vērā, ka biju nedaudz atpalicis no plānotā grafika daudzo šķēršļu dēļ (un bija vēlme pēc adrenalīna devas), nolēmu tiltu šķērsot, daudz nevilcinoties, ko arī izdarīju. Ticis līdz pusei no tilta, pamanīju savā virzienā no tuvējām mājām nākam kādu puiškanu, kas laikam bija atsūtīts mani apturēt. Nelikos ne zinis un šķērsoju tiltu, puiškans aizgāja.
Droši vien padomāja, kas tas par maniaku, kurš škērso slapju, slidenu tiltu 4-5 m augstumā virs upes... Es gan ne, patika.
Uz tilta ieturēju čempionu pusdienas tieši 12:00. Iemūžināju arī sevi un pusdienas.
Ne vella noguris |
Čempionu pusdienas |
Tālākais ceļš bija salīdzinoši vienmuļš, jo sliežu līnijas vietā bija taisns grants seguma ceļš gandrīz līdz pašai P18 šosejai (Valmiera-Smiltene).
Šādi no tilta līdz Biksējai |
Ekspedīcijas laikā uzņēmu arī pāris lieliskas bildes ar sevi. Īpaša vēlme bija nofotografēties ar vienu no ievērojamākajiem ekspedīcijas apskates objektiem - betona stabu ar sekrētām funkcijām. Lūdzu nesmieties par manu diskrēto sejas izteiksmi, jo es centos nesmieties bildes uzņemšanas brīdī!
Ar betona stabu |
Diskrēta bilde |
Nobeigumā gribu pievērsties Nigras upes tiltam jeb tam, kas no tā palicis pāri. Pirms vasaras es savu kāju nebūtu uz tā tilta spēris (bailes no augstuma, dulluma trūkums organismā), bet vasaras darbi uz jumtiem ir devuši krietnu handikapu pret bailēm no augstuma, tāpēc lieki neiesvīdu un lēnām (jo slidens un daudz fotografēju upi un tiltu) to šķērsoju. Uztrauktais puisēns līdz manim nemaz netika, mazāk stresa pašam.
Sākumā izskatījās daudzmaz normāli (kas nu kuram normāli)... |
No sāna arī vēl nav tik traki... |
Bet pēc šķērsošanas ieraudzīju no īstās puses. |
P.S. Bilžu viennozīmīgi ir vairāk, bet šeit priekšstata gūšanai pietiks. Ja nepietiks, izslēdziet datoru un ejiet ārā bildēt savas!
Nākamais ieraksts gaidāms uz visnotaļ mākslinieciskas nots - atklāšu savu rakstnieka debiju noveļu skricelēšanas mākslā.