sestdiena, 2012. gada 24. novembris

Ekspedīcija "Cimze un mazbānītis. Meklējot kopīgo."

Labdien!

Kur gadījies, kur ne, šoreiz nedaudz nopietnāka rakstura ieraksts manā izcilajā blogā.
Lai gan slavenā ekspedīcija "Zelta pālis"Valmieras studentu kopmītnēs aizvien ir aizkavējusies (vīri, kas notiek?), tas man netraucēja izveidot pašam savu ekspedīciju, kurai gan ar Zelta pāļa meklēšanu nav īpaši liela sakara (iespējams)... Bet nav jau tā, ka nevarētu nākamo noorganizēt slapjākā un nenopietnākā garā...

Ir vērts pieminēt, ka mana gada projekta (GP) temats cieši saistās ar šo ekspedīciju. Ja ļaudis kaut ko atceras no šā gada Kāju Rallija, šī ir tā pati dzelzceļa līnija, pa kuru mēs gājām septembrī. Čiki-briki.
Ekspedīciju cikla galvenais mērķis ir apsekot Ainaži-Smiltene šaursliežu dzelzceļa līnijas posmus Valmieras un Smiltenes apkārtnē. Teikšu tā - ņemot vērā, ka šo dzelzceļa līnijas posmu slēdza 1970. gadā, nekas daudz tur saglabājies nav, tāpēc ekspedīcija bija piedzīvojumiem pārpilna - satracināti suncīši, neesoši vai deformēti tilti un to šķērsošana, elektriskie žogi un to šķērsošana, kerzu zābaku ietekme uz kāju pirkstiem, sūdi vagā u.c.
Turpinājumā fotoreportāža no notikumu vietas.
Ieskatam karte ar šodien veikto un netālā nākotnē veicamo posmu:
Ar sarkanu: vēl veicamais posms;
Ar zaļu: dzelceļa līnijas posms, kas saplūst ar šoseju; Ar melnu: šodien veiktais posms
Sākumā nedaudz statistikas par ekspedīciju:
Veiktā distance: ~15-16km (neskaitot līkumošanu, apejot šķēršļus);
Laiks distancē: 9:35-13:00 (ar foto-pauzēm, suncīšu vizītēm un pusdienošanu uz sabrukuša tilta);
Motivācija: laba;
Ceļabiedri: 1 govs (bullis) uz īsu brīdi;
Laika apstākļi: izcili;
Satracināti/sakairināti radījumi: 7 (4 suņi, 2 govis un 1 puiškans);
Vai patika: viennozīmīgi;
Aizauguši stigas posmi: miljons.

Fotoreportāža no notikumu vietas (ar papildinošiem aprakstiem).
No rīta veiksmīgi pamodos (patīkami). Ieturējis brokasta tiesu, uzvilku savas kamuflāžas bikses un kerzas. Paskatījos spogulī un sapratu - esmu tikpat lielisks, cik parasti. Jutos lieliski. Ievelku dziļu elpu un turpinu.


Noliktavas ēka Stacijas ielā
Sapucējos iziešanai un, cerēdams uz to labāko, devos ceļā. Smiltenieši laikam sen nebija redzējuši staltu puisieti kerzas zābakos un kamuflāžā, jo līdz pat bijušās Smiltenes stacijas ēkai (300m distance) jutu sev pievērstus skatienus. Man tas neko daudz netraucēja; ierados pie vecās stacijas ēkas un noliktavām, kur tagad tirgo mēbeles un būvmateriālus. Ekspedīcija oficiāli varēja sākties!

Sāku fotografēt iespējamo stacijas ēku un noliktavas, izdevās godam. Nekavējoties devos uz Stacijas ielu (jā, mums arī tāda ir) un satiku savas ekspedīcijas 1. suncīti, kurš izlikās draudzīgs esam, bet beigās taisījās nogaršot manu kāju. Neuzdrošinājās. Tas labi, jo man būtu bijis žēl viņu iepazīstināt ar kerzas dzelzs purngalu, suncītis jau tā izskatījās sašļucis. Laime pilnīga. Atrodot šaursliežu dzelzceļa līnijas sākumu, uzdūros 2. suncītim, kurš gan bija pieķēdēts, bet tas viņam netraucēja mani aizrautīgi sveicināt ar uzrējieniem. Patīkami suņi Smiltenē. Vislielākais pārsteigums bija par to, ka, dzīvojot Smiltenē 4. gadu, vēl tagad uzzinu arvien jaunas lietas un vietas par savu dzimto pilsētu (agrāk dzīvoju laukos).
Brutuļu lidlauks
Baudāma stiga pastaigai
Šaursliežu dzelzceļa līnijas sākumposms bija lielisks un baudāms pastaigai, seja atplauka smaidā un aizdegās pārdomu dzirkstelīte. Aizgāju līdz Grotūzim (dīvaina vieta - pat daži smiltenieši nezina par tādas eksistenci), kur dzelzceļa līnija pārtrūka... jo sākās 2km garš tīrums. Tā nu biju spiests iet pa grants seguma ceļu līdz pat vietai, kur dzelzceļa stiga atsākās. Pa ceļam iečekoju Brutuļu lidlauku ar zāles segumu.
Nebaudāma stiga pastaigai
Stiga pamazām aizauga arvien vairāk; bija jāsāk meimurot kā dzērājam, jo taisni paiet nevarēja - aizauguse tā stiga ar kōkēm un krūmēm. Tā nu mierīgu garu gāju uz Stariņu mājām, kas bija manas ekspedīcijas aptuvenais viduspunkts un agrākā dzelzceļa pieturvieta pirms Smiltenes. Tur mani sagaidīja pirmais sabrukušais tilts (kuru tāpat šķērsoju) un pirmais elektriskais žogs manā ekspedīcijā (kuru arī šķērsoju bez žēlastības). Radās neomulīga sajūta. Ne tik neomulīga, kā apēdot šprotu, skābētu kāpostu un putukrējuma kombināciju, bet tomēr neomulīga - jutu tuvojamies Stariņu mājas (pozitīvi), bet manīju arī suņa smaku gaisā esam. Protams, nonākot pie bijušās pieturvietas un vēlreiz šķērsojot elektrisko žogu, mani sveicināja atlikušie 2 suncīši. Labi, ka pie ķēdes, jo balsis liecināja par vareniem žokļiem un astēm. Attēlā sēta, kuru bija žēl forsēt, jo švaka.
Švaka sēta pie "Stariņiem"

Tālākais posms bija diezgan zolīds un baudāms, pilnīgi prieks pa tādu iet! Un tad sākās mans dienas grūtākais posms - tik aizaugušas un kokiem aizgāztas teritorijas sen nebija nācies šķērsot. Bebri paslinkojuši.
Pēc džungļu posma iziešanas nonācu uz atklātas dzelzceļa līnijas, kur varēja redzēt traktora (ne Čeļabinskas) sliedes. Civilizācija. Turklāt sāka spīdēt saule, man uzsila vaigi.
Prieki, protams nebija ilgi, jo tūlīt pēc sliedēm parādījās manas ekspedīcijas 2. elektriskais žogs, kurš bija augstāks par pirmo. Tas nebija šķērslis, man čista ne. Un tad sākās manas dzīves sūdīgākais ceļš (attēlā pa kreisi)!
Burtiski sūdīgs ceļš
Tas domāts burtiski, jo tāds mīnu lauks vēl nebija redzēts. Pirmo reizi dzīvē redzēju, ka sliežu līnija tiek izmantota kā govju shit-dumping place.
Izvairoties no mīnām, sastapos ar savu pirmo un vienīgo ceļabiedru - bulli.
Čoms Bullis





Drīz vien nonācu pie Nigras upes (daudzus šis nosaukums fascinē). Pār upi veda pussabrucis dzelzceļa tilts. Ņemot vērā, ka biju nedaudz atpalicis no plānotā grafika daudzo šķēršļu dēļ (un bija vēlme pēc adrenalīna devas), nolēmu tiltu šķērsot, daudz nevilcinoties, ko arī izdarīju. Ticis līdz pusei no tilta, pamanīju savā virzienā no tuvējām mājām nākam kādu puiškanu, kas laikam bija atsūtīts mani apturēt. Nelikos ne zinis un šķērsoju tiltu, puiškans aizgāja.
Droši vien padomāja, kas tas par maniaku, kurš škērso slapju, slidenu tiltu 4-5 m augstumā virs upes... Es gan ne, patika.

Uz tilta ieturēju čempionu pusdienas tieši 12:00. Iemūžināju arī sevi un pusdienas.
Ne vella noguris
Čempionu pusdienas

Tālākais ceļš bija salīdzinoši vienmuļš, jo sliežu līnijas vietā bija taisns grants seguma ceļš gandrīz līdz pašai P18 šosejai (Valmiera-Smiltene).
Šādi no tilta līdz Biksējai 
Šaursliežu dzelzceļa beigu daļā varēja manīt pilnīgi neesošu tiltu un padomju autoremonta kompleksa mantojumu. Dīvaini, bet stigas pati beigu daļa bija visvairāk aizaugusi; no šosejas pat nevar pateikt, ka tur sliežu līnija bijusi.

Ekspedīcijas laikā uzņēmu arī pāris lieliskas bildes ar sevi. Īpaša vēlme bija nofotografēties ar vienu no ievērojamākajiem ekspedīcijas apskates objektiem - betona stabu ar sekrētām funkcijām. Lūdzu nesmieties par manu diskrēto sejas izteiksmi, jo es centos nesmieties bildes uzņemšanas brīdī!
Ar betona stabu

Diskrēta bilde
Beigās, gribēdams uzņemt bildi ar sevi un "Biksēja2" pieturas zīmi, uzņēmu pēdējā laika lieliskāko pašbildi, kurā vienkārši staro diskrētums un nenogurdināms entuziasms! Pašam jautri. Bez jokiem!


Nobeigumā gribu pievērsties Nigras upes tiltam jeb tam, kas no tā palicis pāri. Pirms vasaras es savu kāju nebūtu uz tā tilta spēris (bailes no augstuma, dulluma trūkums organismā), bet vasaras darbi uz jumtiem ir devuši krietnu handikapu pret bailēm no augstuma, tāpēc lieki neiesvīdu un lēnām (jo slidens un daudz fotografēju upi un tiltu) to šķērsoju. Uztrauktais puisēns līdz manim nemaz netika, mazāk stresa pašam.
Sākumā izskatījās daudzmaz normāli (kas nu kuram normāli)...
No sāna arī vēl nav tik traki...
Bet pēc šķērsošanas ieraudzīju no īstās puses.
Nobeigumā pateikšu ne tikai brāļu Kaudzīšu vārdus (Reinis un Matīss), bet arī to, ka ar ekspedīcijas norisi esmu ļoti apmierināts - lielisks veids, kā pavadīt brīvdienu! Bet secinājumi saistībā ar GP gan varēja būt labāki. Nu neko - pēc nedēļas apgūšu mazbānīša līniju Valmiera-Cempi-Jaunvāle! Ja kādam ir interese, var droši pievienoties, piedzīvojumu nekad nav par daudz!

P.S. Bilžu viennozīmīgi ir vairāk, bet šeit priekšstata gūšanai pietiks. Ja nepietiks, izslēdziet datoru un ejiet ārā bildēt savas! 
Nākamais ieraksts gaidāms uz visnotaļ mākslinieciskas nots - atklāšu savu rakstnieka debiju noveļu skricelēšanas mākslā.

Saudzējiet sevi un tiekamies drīz!



piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Pārspēt Traktoru ir utopija!

Labvakar, biedri!

Pirms teju trejdeviņām dienām es piedzīvoju savas dzīves mulsuma un prieka apvienojuma mirkli...

Tas viss sākās otrdien, 23. oktobrī. Diena bija saulaina, laiks bija labs un ziemeļvējš kutināja manus vaigu galus. Es pamodos (ieteicams pamosties, ja pa dienu ko plānojat darīt). Uzēdis brokastu tiesu, taisnā ceļā devos uz skolu, kur mani gaidīja kārtējais seminārs Tūrismā un vidē. Lieki neiesvīdis, semināru aizvadīju labi, devos uz Akojām. Tieši tad sākās manas dzīves īpašākais piedzīvojums...

Akojās veicu vizīti dušā, redzēju dažus cilvēkus un kārtoju somu braucienam uz Rīgu. Galvā vēlās miljons domas, acu priekšā ņirbēja "Traktor" emblēma savienojumā ar kreklu. Arī man ir "Traktor" krekls, bet neuzdrošinājos to tajā dienā uzvilkt - mani nomāca domas par manis iespējamu apsēdināšanu kādā tatāru barā ar tādiem pašiem krekliem, kā man. Un iespējamā Dinamo fanu neapmierinātība pēc spēles.
Iedreboties kreisajai kājai, nonācu pie secinājuma, ka kreklu paņemšu līdzi, bet mugurā nevilkšu...

Rudens vējš turpināja kutināt manus vaigus, saule joprojām spīdēja spoži un sildīja studentu iecienītākā veikala "Tornis" jumtu. Es stāvēju pieturā "Ausekļa iela" un nepacietībā nokurināju vienu ķiršu cigareti. Autobuss arvien nenāca... Tas brauca.
Ievēlies autobusā, ieņēmu stratēģiski svarīgākās pozīcijas un atvēru grāmatu. Man patīk lasīt grāmatas autobusā, tādā veidā pasmeļoties zināšanu akā un pilnveidojot sava vārdu krājuma vācelīti. Grāmata ievērojami saīsināja ceļu līdz Rīgai. Protams, ne jau burtiski, jo ceļa garums Valmiera-Rīga tik un tā ir 107 km. Leiča (mana brauciena patiesais vaininieks un kūdītājs, bet paldies viņam) iepriekšējā dienā ieteica izkāpt Teikas starppilsētu autobusu pieturā. Šī ieteikuma brīdī es dzēru karstu kafiju un ieteikumu atzinu par labu esam. Kāpēc ne?
Izkāpu jau minētajā pieturā Lielvārdes ielā, kur man nekavējoties piesējās čalis ap 50 gadu vecs un sāka stāstīt par dullajiem autobraucējiem, kas šeit braucot. Viņš pats teicās automobili vadām ekselenti un daudz labāk par tiem trakajiem... Pāris reizes pamāju ar galvu, domās nosodīju Leiču par kavēšanos - man bija jāklausās cilvēka ar krēsla intelektu viedajos atzinumos par žiguļiem... Vispār autobusu pieturu sabiedrība liek nedaudz iesvīst un aizdomāties, ka ar autobusu vairs tik ļoti nepatīk braukt, bet tiesības kārtot arī slinkums.

Rīgā laiks bija siltāks, bet saule bija paslēpusies aiz mākoņiem. Beidzot ieradās Leiča. Starp mums nekavējoties iesākās spraigas diskusijas par cesvaiņilu Jāni Ozolu no Druvienas un vakara spēli Arēnā Rīga. Lieki piebilst, ka tajā dienā es iepazinos ar tirdzniecības centru "Domina" un Rīgas sabiedriskā transporta maģisko burvību.
Pasēdējuši pie alus kausa namatēva dzīvoklī, veiklu soli devāmies uz autobusa pieturu, lai dotos uz Arēnu vērot KHL (nezinātājiem - Kontinentālā Hokeja Līga) zvaigžņu spēli, kas atkal notika Rīgā. Savā starpā tikās tā brīža KHL līdervienība, utopiski nepārspējamā Čeļabinskas "Traktor" un traktoristu agrāko sezonu taktikas (daudz zaudēt ar mērķi netikt play-off) izmantotāja šogad - Rīgas "Dinamo".
Ieejot Arēnā Rīga, pirmā doma bija nerunāt skaļi par spridzekļu izvietošanas iespējām sporta infrastruktūras celtnēs un izvairīties no acu kontakta ar tatāriem. Drīz vien ieņēmām vietas 117. sektorā (vieta galīgi garām, pašā stūrī un pilns ar pensionāriem, kuri ar lielāku aktivitāti skatās "Panorāmu", nevis hokeju). Spēle sākās.
Jāsaka, ka dzīve spēle izskatās daudz vienkāršāka un prātā iešaujas nevis 5. kalibra revolvera lode, bet gan doma par to, ka Galviņš, Džonsons un Rautakallio (Pekucis) arī ir tikai cilvēki, tikai ar slidām kājās.

Otrā perioda sākumā ieņēmām iepriekš noskatītās vietas pirmajās rindās, tūlīt aiz Andreja Mezina vārtiem. Pavērās lielisks skats, es pirmo reizi dzīvē dzirdēju 20gadīgā "Traktor" līdera Jevgēņija Kuzņecova balss vibrācijas... Neaizmirstams brīdis!

"Dinamo" spēlēja cienījami, šoreiz savu balsi nobļāvu par viņiem, kaut gan sirdī jutu līdzi arī Traktoram. Man šajā spēlē nebija zaudētāju, tikai ieguvēji. Arēnas otrā galā bija sapulcējušies cilvēki tumšos tērpos un ar karogiem līdzīgiem veidojumiem rokās. Varēja dzirdēt viņus ik pa laikam iekliedzamies un uztraukti vicinot karogus. Ja to sauc par fanu sektoru, tad uz to cilvēku skaitu viņi bija vairāk kā nepieklājīgi klusi.

Mēs ar Leiču turpinājām iekustināt 102. sektoru, cilvēki piedūrās un panesās mums līdzi - drīz vien nedzirdējām fanu sektoru, jo mūsu pašu lakstīgalu balsis bija gana skaļas. Spēle beidzās ar likumsakarīgu "Traktor" uzvaru ar rezultātu 5:3. Arī es iemetu savu sajūsmas pagalīti kopējā emociju ugunskurā...
Kaspars (tas, kurš Daugaviņš) no sajūsmas apsēdās padomāt:

Rudens lietus pilināja savas lāses man uz sejas un matos, cilvēku bari plūda uz pilsētas centra pusi. Mēs devāmies mājup. Sirdī ielija patīkams pēchokeja nogurums un prieks par lielisko spēli. Mūsējie uzvarēja jebkurā gadījumā un atkal pierādījās aksioma: "Pārspēt Traktoru ir utopija!"
Pie namatēva nevilšus iesēdējām vēl dažus aliņus un iesaistījāmies bass-batlā ar dullo namatēva kaimiņu. Esot reāli pieriebies klausīties tā baltkrieva garāžas mūziku.
No rīta, iestiprinājušies ar sportistu brokastīm, devāmies auļot uz autobusu pieturu, lai mani nogādātu uz Valmieru, kur jau bija sākusies Pētījumu Metodoloģija Akoju zālītē. Lekciju veiksmīgi nokavēju un metos atpakaļ akadēmisko jaukumu virpulī. Mīlas viesulis!

Ievēlies savā mīļajā gultā ar puķaino gultasveļu un zeķēm, aizdomājos - tas ir liktenis! Tikai komanda, kuras nosaukums ir "Traktor" un kuras emblēmā ir lācis un hokeja nūja (pilnībā atbilstoši nosaukumam), var sniegt tādu estētisku baudījumu un gandarījumu! Inkrementāli pakasījis kāju, devos ēst. Mans dzīves lielākais piedzīvojums bija izdzīvots...

Pa kreisi esošajā attēlā redzami abi šī piedzīvojuma izdzīvojušie - Cimzes Jānis un Leiča, tiesa, mēs esam redzami bildes kreisajā pusē un neskaidri. Centrā redzams Ozolu Jānis (totāls sieviešu magnēts un apbrīnas objekts) un Hektors:




Lai Jums saulaina diena un saudzējiet sevi!

ceturtdiena, 2012. gada 25. oktobris

Das Ist Oktoberfest 2012 un ViA jubilejas balle.

Labdien, cienījamās dāmas un godātie kuņģi!

Šoreiz neliels izklāsts par gada jaudīgāko ballīti Akojās - Oktoberfestu - un ViA 16. jubilejas balles (ViA saldie 16) apskats.
Atvainojos fanu pūļiem par ilgo gaidīšanu uz nākamo ierakstu. Zinu, ka es solījos veikt ierakstu jau mēneša sākumā. Atvainojos par sagādātajām bezmiega naktīm. Diskrēti.

Tātad šā gada 5. oktobrī Akoju 4. stāva foajē notika annuālais Akoju Oktoberfests, kurš pulcēja ne mazāk īslaicīgi ģermanizējušos ļaužu, kā pērn. Jāsaka, ka gatavošanās šai ballītei dažu personu izpildījumā sākās jau teju nedēļu iepriekš. Laikam iesākumā jāpasaka, ka ES Oktoberfestā un vispār tajā nedēļā alkoholu nelietoju ne grama... Kāpēc tā? Tas zināms vien ļoti nelielai daļai sabiedrības un šis fakts Oktoberfesta izklāstu padara krietni ticamāku un skaidrāku (burtiski).
Ballīte tika iesildīta jau pāra stundas iepriekš. Visiem labi. Uzvilkām štātes (šorti, balti krekli, štrumbantes, kurpes, alus kauss) un devāmies uz foajē. Lieki piebilst, ka daļa ballītes notika @A409_live, kur bija iespējams baudīt gardus dzērienus un sensitīvu kompāniju diskrētākā atmosfērā, kamēr uz densflora notika karstas dejas, Genoveva bija ciemos un lipīga grīda. Starp citu, arī Dainītis piedalījās šā gada Das Ist Oktoberfest un laiku lieki netērēja - uzņēmis nepieciešamās kalorijas un drosmi, viņš nekavējoties ķērās pie meitu dancināšanas un pārējā. Respect!

Manā skatījumā daži īpatņi seju zaudēja teju nekavējoties, dažiem tas prasīja visu vakaru. Esot gandrīz vienīgajam cilvēkam Oktoberfestā, kurš dzēra veselības dzērienu, man bija ļoti interesanti un jautri vērot cilvēku izmainīšanos alkohola iespaidā. Tas nevilšus lika aizdomāties... Bet tas domāts pozitīvā nozīmē, jo cilvēki neālējās un uzvedās tikai nedaudz antidiskrēti. Daudz laika tika pavadīts uz balkona, jo visu laiku nāca arvien jauni un jauni cilvēki runāties par demogrāfisko situāciju, filozofiju un alus šķirnēm. Protams, neizpalika sabiedrības izbrīns par manu sauso periodu... Varu teikt tikai to, ka dažkārt ir pat vērtīgi ieturēt alkohola diētu (tas lieliski palīdz saglabāt formu) un iesaistīties floristikas pulciņā. Vispār tā nedēļa zaļās krāsās vērtējama, paldies diviem Akoju vecbiedriem par sniegto medikamentu atbalstu grūtā brīdī! Bija interesanti.

Mūzika ballītē bija ļoti ok! Paldies mūsu DJ, kas visu nakti spēlēja gan Oktoberfestam atbilstošu mūziku, gan vienkārši ballīti iegriezošus gabalus! Kā arī gaismu vīram jāpasaka paldies par spožajām gaismām. Un, protams, paldies dāmām un lēdijām par apspīlēto blūzīšu un īso svārciņu sarūpēšanu tieši šim vakaram! Jūs likāt puiku sirdīm sisties straujāk un elpai aizrauties. Iespējams, jūs bijāt kādu puisiešu semestra notikums, par to es nezinu. Bet tas taču tāpat motivē un uzmundrina, vai ne? Gluži kā tēja "Možums" - īsti nepalīdz, bet nosaukums uzmundrina...
A409_live bija totāla, nebaidos šī vārda, cūkkūts. Tik netīrs pie mums sen nebija bijis. Aizgaldā ir lielāks diskrētums vērojams, kā pie mums naktī no 5. uz 6. oktobri. Bija vērojama tāda dabas anomālija kā alus ezeriņš istabas vidū, kā arī dubļu kalns un dvinga, ko varēja izdzīt tikai ar vaļēju logu un ķiršu tabaku! Cik man zināms, nākamajā dienā esot noticis afterpārijs, kuru gan man pašam nesanāca apmeklēt un tas esot bijis gana grandiozs (piedalījās daži izdzīvojušie, gaismu sistēmas, Dainītis). Bet nu tā - par Oktoberfest pa latvisko tas īsumā būtu viss. Bija super! Šeit redzama Akoju Oktoberfesta dalībnieku kopbilde:


ViA 16. jubilejas balle bija lieliska! Sākumā Akojās iesildījāmies ar dažādiem gardiem dzērieniem (Dainīša šoreiz gan nebija) un morāli nobriedām ballei. Vismaz man šī balle bija ļoti gaidīta, jau vasarā brīžiem prātā pavīdēja doma par ViA jubilejas balli, kura pienāca ar 2 nedēļu novēlošanos. Iesildošā daļa šoreiz notika 3. stāvā. Bija vērojama diezgan liela dzērienu dažādība - sākot no aliņiem un Hektora līdz pat šnabim un Jēgermeistaram. Bija vērojamas arī dažādas ēverģelības, piemēram, dažādu orientāciju cilvēku apģērbu analīze.
Uz balli devāmies diezgan laicīgi. H*i tev - tāpat gandrīz visas sēdvietas bija aizņemtas un par laimi mūs izglāba kāds vecbiedrs, kurš mūs gādīgi pieaicināja pie galdiņa, kur bija lieliska kompānija savākusies (90% vecbiedru). Sākumā bija pirmkursnieku priekšnesumi Vidzemes Augstskolai. Arī šeit gadījās amizantas epizodes. Piemēram saistībā ar pie mūsu galdiņa jau minēto vecbiedru un pie mikrofona runājošo dāmu. Amizanti.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka mūsu sporta dienas komanda "Hektora neatkarības kustība (HNK)" sporta dienas apbalvošanā, kas notika balles sākumā, saņēma diplomus un balvas par izcīnīto godpilno 2. vietu velokomandu konkurencē! Pašiem tas nāca negaidīti, tāpēc prieks par to lielāks. Tagad varēsim diskrēti iemasēt un ieeļļot savus ķermeņus kādā Valmieras salonā. Abi varoņi ir pelnījuši, lai viņus piemin šajā blogā: Edagrs (Edgars) Ozoliņš un Jānis Cimze Siliņš (tā bija rakstīts diplomā). Balvu saņemšana tika atzīmēta ar Useina Bolta žestu uz skatuves. It's good for you!

Protams, apmeklējām arī fotostūrīti. Tika uzņemtas kārtējās lieliskās bildes gan ar A409_live veco sastāvu, gan dažādiem biedriem, kursu, kā arī pāris lieliskas bildes ar dāmu + 3rd classic ar Līgu.
Ballē spēlētā mūzika bija ūberlaba un dejošanai ekselenti piemērota! Paldies grupai, paldies citas mūzikas spēlētājiem! Šī bija mana labākā ViA balle, kādā esmu bijis - gan mūzikas, gan atmosfēras un dejošanas ziņā. Balle paskrēja nemanot. Paspējām savlaicīgi ielēkt autobusā, kas mūs nogādāja atpakaļ uz Akojām, kur man pazuda luste uz afterpārtiju. Par to, kāpēc tā, kādā citā reizē. Šī bija pirmā reize, kad mums nebija afterpārtija, laikam visam sava pirmā reize...
BET kopējais rezumē ir visnotaļ pozitīvs un labs! Balle bija ekselenta, diskrētuma nebija par daudz un atmosfēra visas nakts garumā bija lieliska!

Saudzējiet sevi un tiekamies nākamā ieraksta tapšanas gaitā! Esiet diskrēti!
Šeit bilde pašiedvesmai:

P.S. Nākamais ieraksts gaidāms jau pavisam drīz! Šoreiz rakstīšu par sevis piedzīvoto eiforiju Rīgā, KHL zvaigžņu spēlē starp Dinamo R un Traktor.

trešdiena, 2012. gada 10. oktobris

Hektora delfīns.

Labvakar, Hektora cienītāji un pārējie cienījamie lasītāji!

Šoreiz neliela un zinātniska rakstura apcere par Hektora delfīnu (jā, tāds eksistē!).
Noteikti uzreiz rodas neskaitāmi jautājumi par to, kas tas Hektora delfīns tāds ir un ko tāds zvērs ēd? Cik diskrēts ir šis radījums? Atbildes uz šiem un citiem eksistenciāli svarīgiem jautājumiem varēsiet atrast šeit. Diskrēti.
Pirms sāku raksta zinātnisko daļu, ir vērts pieminēt šādu ievērības cienīgu faktu - zinātnieki līdz šim nepamatoti uzsvēruši, ka šī zīdītāja nosaukums cēlies no Trojas prinča (bija tāds puisietis, kuram ar mīlestību šķērsām sagāja sengrieķu stilā). Pastāv arī cita versija, ka šis jaukais un burvīgais radījums savu nosaukumu ieguvis, pateicoties seram Džeimsam Hektoram - Velingtonas Koloniālā muzeja kuratoram. Nonsenss! Šis akadēmiska rakstura raksts pilnībā atspēkos šo absurdu.

Hektora delfīns (Cephalorhynchus hectori) apdzīvo Klusā okeāna teritorijas Jaunzēlandes piekrastē un ir absolūts Hektora vārda cienīgs nēsātājs. Kā var redzēt zemāk esošajā attēlā, Hektora delfīniem jau kopš dzimšanas brīža ģenētiski pārmantojas Hektora (aromātisks un gards dzēriens - garšas un aromāta harmonija) etiķetei līdzīgs simbols:



Šo jauko radījumu apdzīvotības areāls ir salīdzinoši neliels - neskaitot piejūras krogus un Dainīša rezidenci Beitēs pie Valmieras, viņi sastopami tikai Jaunzēlandes piekrastē.
 Tādējādi šī suga uzskatāma par endēmu un aizsargājumu. Šo delfīnu sugu no citām atšķir ne tikai ciešās radniecības saites ar Hektoru-dzērienu, bet arī īpatnējā muguras spuras forma (ieapaļa) un salīdzinoši nelielais augums (nedaudz lielāks par vidusmēra Hektora lietotāju) un, protams, no paaudzes paaudzei nodotās saliešanas iemaņas. 
Varbūt savu izmēru ziņā šī ir mazākā delfīnu suga everā, bet pēc nozīmības cilvēces vēsturē un ar gardiem dzērieniem saistītām prasmēm šis delfīns viennozīmīgi ir neatsverama Zemes ekosistēmas sastāvdaļa. Hektora delfīna iezīmes ļoti spilgti aprakstījis viens no leģendārākajiem Hektora patērētājiem Džons Reins: "Šis varbūt ir mazs delfīns, bet sirdī tas noteikti ir drosmīgākais un diskrētākais dzīvnieks šaipus Gaujas..." (Pliekšāns, 1898).

Pēc rakstura Hektora delfīni ir miermīlīgi, bet tie var kļūt agresīvi, ja uz visu baru ir tikai viens Hektors. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Hektora delfīnu skaits pēdējās desmitgadēs ir sarucis no 26 tūkstošiem līdz apmēram 7 tūkstošiem dzerošu īpatņu... It kā tagad katram vairāk sanāk, bet alkatība arī turpina pieaugt. Attēlā redzama dabiskā atlase Hektora delfīnu izpildījumā: 

Par Hektora delfīna nosaukumu - Hektora delfīns savu nosaukumu NAV ieguvis no Trojas prinča vai Velingtonas Koloniālā muzeja kuratora. Hektora delfīna nosaukums ir pašsaprotama paradigma un neapgāžams fakts - paskatieties uz Hektora delfīna attēlu raksta sākumā! Gēni!

Tas īsumā bija viss, ko šovakar gribēju pateikt par lietderīgāko un diskrētāko zīdītāju everā un cilvēka labāko draugu (piedodiet, suņu mīļi, tas nav suns). Pat man šeit ir par daudz mērces!


Izmantotā literatūra:

Brālis 2012. Gaišais. 
Brālis 2012. Tumšais (sveši komats sveši).
Harvest 2012. Tabaka ar ķiršu garšu un aromātu.
Wannabe Hektors 2012. (jāgaida līdz ballei).


P.S. Nākamajā apcerē iekļaušu detalizētu aprakstu par Oktoberfest pa latvisko 2012! Akojās notika kārtējais Akoju Oktoberfests, kas nenoliedzami uzskatāms par gada centrālo ballīti. Šoreiz biju skaidrākais cilvēks ballītē (bez jokiem) tāpēc apraksts būs visnotaļ detalizēts.

Saudzējiet sevi un tiekamies drīz! Esiet diskrēti!

trešdiena, 2012. gada 19. septembris

Kāju rallijs & iesvētības

Sveiki, dārgie lasītāji!

Šoreiz nedaudz palielināšu savu blogera stāžu ar nelielu ViA Kāju Rallija apstāstu, kā arī iekļaušu pāris teikumus par ViA iesvētībām un tām sekojošo ballīti. Diskrēti.

Tas viss sākās reiz sensenos laikos pagājušā piektdienā, kad ierados Valmierā, lai pienācīgi sagatavotos Kāju rallijam, kurš vienmēr paliek atmiņā (jā, kaut kas vienmēr paliek) ar ļoti jautru kompāniju, daudz gardiem dzērieniem, kā arī ar mērces piesātinājumu pāri malām.

Tātad piektdienas vakara sākumā bija neliels pamirums, kam sekoja neatliekama došanās uz Tinti (arī bāru). Edžu šoreiz nesatiku, bet daudz kā laba gan redzēju - cilvēkus bez sejas, cilvēkus bez skatiena un arī normālus cilvēkus. Nedaudz paālējies, atgriezos Akojās, kur notika vēl kaut kas, kas ir palicis nebūtībā.
No rīta ieraduma pēc Kāju rallija rītā gribēju doties uz jogurtniekiem nobalsot par kādu politisko partiju (Brīvība! Brīvs no naida, bailēm un dusmām!), bet šogad brīnumainā kārtā vēlēšanu nebija. Laikam diskrēti palikuši...
No rīta iedzēruši brokastis, devāmies uz Valmieras autoostu, kur mūs gaidīja autobuss uz Dikļiem un pārējie rallija darbinieki (tpu, dalībnieki), kuri sākumā sūdzējās par neizturami smagām somām. Lieki teikt, ka ceļojuma laikā somas kļuva apbrīnojami vieglas. Autobusu, kur gadījies, kur ne, vadīja mans čoms Mārtiņš (šis tiešām ir čoms), un mūs aiztransportēja uz Dikļiem. Autobusā man pretī sēdošā kundze sākumā likās uzjautrināta par mūsu izdarībām, bet ar laiku viņas seja sāka viebties un man ir daļēji pamatota aizdoma, ka viņa izkāpa vismaz pieturu ātrāk. Par daudz diskrētuma viņas gados.
Dikļos iepirkām iztrūksotšos komponentus veiksmīgam ceļam (alus, cigaretes, vēl kaut kas) un devāmies uz šaursliežu dzelzceļa līniju Ainaži-Valmiera-Smiltene jeb drīzāk uz to, kas no tās bija palicis pāri. Ņemot vērā, ka mans gada projekts jeb GP (nejaukt ar Grand Prix!) cieši saistās ar augstāk minēto maršrutu, visu ceļu centos uzvesties diskrēti un fotografēt dabas skatus - dzelzceļa līniju, sabrukušus tiltus, Trautmani. Ceļa sākumā daži personāži jau ņēma uz krūts diezgan jūtami, tāpēc bija vērojamas dažādas ēverģēlības visa ceļa garumā - Trautmaņa daudzās guļas vietas, Norkusa bezseju, Ozo ar kameru utt.
Nakšņojām kaut kur meža vidū pie Zilokalna. Pa nakti pazuda vēl dažas sejas, ieradās Tenteru pāris un Reinis (un Ieva), sākām lielos dziesmu svētkus kāju rallija garā, kas, manuprāt, bija ļoti zolīdi un izdevušies.
Nākamais rīts vērtējams dažādi - citam seja nebija mainījusies, citam koijots seju saskrāpējis. Radās pamatotas aizdomas, ka Latvijas mežos atjaunojusies koijotu populācija, jo pēc nostāstiem viņš (vai viņa) esot ieradies vairākās teltīs. Paldies telts biedrenēm par gardajām maizītēm, kas tika ēstas no acīm! Ceļā devāmies laikam 2 stundas vēlāk, kā plānots. Tuvu Kocēniem uzņēmām kopbildi, kur viens personāžs iegāzās rabarberos (lasīt: latvāņos) no tilta. Bildi tomēr uzņēmām un devāmies tālāk. Pa ceļam uz Valmieru nespējām nociesties bez civilizācijas labumiem un ieskrējām Kocēnu bodē; pa ceļam no bara atdalījās vēl daži personāži, par kuru likteni ir neskaidras ziņas. Pēc bodes apmeklējuma ieradāmies Beitēs, kur dzīvo Dainītis un Lora (Laura). Koju leģenda ieradās diezgan ātri un acis meta vienlīdz daudz uz aliņiem, cigaretēm un Akoju meitenēm. Vīrietis samērā zolīds, ap 52 gadiem, diezgan atvērts un atklāts, bet sirdī jaunietis un neko nesmādē. Parunājāmies par bijušām lietām, par jau minētajām meitenēm, kā arī aizgājām līdz Dainīša rezidencei, kur dabūjām, iespējams, bezalkoholiskus tomātus un satikām Dainīša kuci Loru, bija gatava nākt līdzi.
Drīz vien caur Jāņparku ieradāmies pie Dzelzīša, kur notika annuālā Kāju rallija noslēguma ceremonija ar vēl vienu kopbildi. Pārspriedām iegūto pieredzi un nonācām pie secinājuma, ka šis kāju rallijs pārspējis iepriekšējo - devām 8 acis.
Pēc tam atsevišķi cilvēki devās uz Akojām, kur turpinājās svinības ar Hektora maigo pieskārienu un zaļo. Paldies, bija jautri!

Nākamā dienā ViA iesvētības. Ar Mārtiņu aizbraucām uz centru, kur iečekojām jauno studentu naudas pelnīšanas prasmes. Teikšu - labi! Šis ir rekordgads studentiem, tik daudz naudas mums nekad nav bijis! Secinājums ir sekojošs - krīze ir beigusies! Pēc tam vēl paspēju apmeklēt iesākušos semināru.
Tālāk devāmies uz savu iesvētību vietu, kur jaunajiem sagatavojām dažādas ēverģēlības un pārbaudījumus. Pasākuma laikā jau parādījās dažādi gardi dzērieni, kas deva papildu motivāciju turpināt. Vispār jaunie studenti forši, bet bija eksemplāri, kas neiepriecināja. Antidiskrēti!
Vakarā pilna A409_live istabiņa ar jautriem cilvēkiem, es uzkāpu tronī un tad devāmies uz studentu ballītes vietu Tintē (bārā). Cilvēku tur nekad nebija bijis tik daudz, bet ar laiku izklīda. Bet tiešām nebija, kur kāju likt. Ballīte visnotaļ lieliska un daudz lielisku skatu netrūka. Satiku foršus cilvēkus, izballējāmies vnk burvīgi. Paliku viens no retajiem cilvēkiem, kurš ballēja līdz finišam, tad devāmies uz Akojām, kur sešos no rīta cepām buļbas. Par pašsajūtu nākamajā dienā nejautājiet - kāda tā var būt pēc 4 elles un mērces pārpildītām dienām?

Varētu rakstīt vēl, bet pagurst pirksti un cenšos būt diskrēts!

Rallija kopbilde, kur cilvēku vēl tā pavairāk:

ceturtdiena, 2012. gada 6. septembris

Septembris 2012.

Sveiki, dārgie kolēģi! Sveiki arī lētie kolēģi un Edžus no Tintes!

Septembris ir sācies ar pamatīgu vērienu un jāpilda solījums par nākamā ieraksta blogā ierakstīšanu.
Paldies!

Bet, ja godīgi, šī gada septembra sākums atkal ir bijis neaizmirstams - ar jauno @A409_live memberu Mārci ieradāmies Valmierā 1. septembra pēcpusdienā un uzreiz metāmies Akoju Hektora & citu gardu dzērienu radītajā virpulī. Jaunā gaļa šogad laba - prieks iepazīties!

1. septembris Akojās sākās nekavējoties. Protams, ar Torņa apmeklējumu. Drīz vien saradās pilna 409 istabiņa ar lustīgiem ļaudīm ar sārtiem sejas vaigiem un stikla iepakojumiem rokās. Bija prieks gan par vecajām sejām (Norkijs, Andžs u.c.), gan arī par jaunajām. Sarunām kļūstot skaļākām, ballīte vērsās plašumā un izvērsās vēl tālāk - pa nakti tika nokļūts līdz tintei; arī bārā pabiju.
Bārā Tinte nevilšus iepazinos ar kādu Latvijas olimpieti, kurš šogad pabijis Londonas olimpiskajās spēlēs. Starp mums nekavējoties esot nodibinājusies draudzība un es viņam izkratīju sirdi par olimpisko spēļu rezultātiem. Laikam sapratāmies labi. +Akojās iepazinos ar kosmētikas burvību.

2. septembris atsākās atkal Akojās, kur Andžs mani pamodināja pašā labākajā veidā, kādā kādu vien iespējams pamodināt, turklāt jau 2. reizi - ar Hektora maigo pieskārienu, pieliekot glāzi šī dievišķā dzēriena man pie deguna. Pamodos nekavējoties, iestiprinājos, un devāmies vākt baru iešanai uz Gaujmalu. Notika mierīga pasēdēšana, pamakšķerējām...
Vakarā atkal ballīte Akojās, čiki briki.

3. septembrī pie skolas svinīgais. Sapucējāmies un uz skolu. Tur satiku sen neredzētas sejas, kā arī manīju sava jaunā čoma no Tintes kolēģi. Vēlāk, protams, Memītis ar visu tā burvību un daiļumiem, kas tur bija redzami. Smuki. Nevilšus izdevās pievienoties BV jaunuļu pasēdēšanai Valterkalniņā, kur gan ilgi neuzkavējāmies. Vēlāk parādījāmies Akojās, ieradās Andžs ar Riču un 2 Hektoriem, jautājumu nebija.
Pabazarējuši ar Annām A402, devāmies uz L kojām, kur notika vakara mērce.
Lai gan biju nozvērējies vairs savu kāju nespert Flyzone, tomēr devos uz turieni, kur bija daudz draudzīgu cilvēku. Patika. Atgriežoties uz Akojām, satikām draudzīgus cilvēkus spilgtās uniformās un ar uguņiem uz jumta. Viņiem mūsu mašīna likās aizdomīga. Kamēr notika pārrunas, es atkal atradu jaunu čomu uniformā, sapīpējām. Ozoliņa vārdiem - manai bezkaunībai neesot robežu. Es tam oponēju un palieku pie sava, ka esmu diskrēts. Punkts.

4. septembris iesākās, pamostoties citā stāvā. Lieki nesamulsis, devos atpakaļ uz savējo. Dienas gaitā pabijām svarīgās Valmieras iestādēs, man ir jauns hobijs - eksistēt.
Sākās atdzīvošanās periods manā dzīvē, iegūti jauni čomi, iepazīti jauni studenti - viss ok!

Pirmās lekcijas, protams, miegaini, bet nebija slikti.
Centos pastāstīt mierīgā garā, bet mērces šajās dienās bija pāri malām!

trešdiena, 2012. gada 22. augusts

Labdien, biedri un biedrenes!

Iespējams, ievērojama daļa sabiedrības ar milzu nepacietību gaidījusi mana izcilā bloga publiskošanu. Iespējams. Beidzot saņēmu sevi rokās un sāku savas aktīvā blogera gaitas. Nav aiz kalniem jaunais studiju (citiem - mācību) gads, tāpēc pagaidām jūs ar mērci un ēverģēlībām šeit pārāk neapgrūtināšu.

Varu vien piebilst, ka drīzumā gaidāmas septembra šausmas 3 dienu garumā ar topošajiem bakalauriem un esošajiem maģistriem Akojās. Kā arī laktrosa jaunās sezonas atklāšana, kas ir diezgan svarīgi.

Drīzumā gaidāms mans pirmais īsstāsts pēc ilgiem laikiem - "Valdiņš - Burkšķa brīvība", kā arī daudz kas cits.
Adios!

P.S. Pirmie kucēni jāslīcina... Dariet to diskrēti!